Dzirkstele no ugunskura • IR.lv

Dzirkstele no ugunskura

1
Iestudējums ir vizuāli efektīgs, daļai zāles laiku pa laikam liekot noelsties pārsteigumā. Foto — Kristaps Kalns
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Režisores Ditas Lūriņas izrāde Ferdinands un Luīze Nacionālajā teātrī līdzpārdzīvojuma uguni nepiešķiļ

Kritikai, manuprāt, izrādes jāvērtē pēc noteikumiem, ko mākslas darbu veidotāji ir savam darbam izvirzījuši. Ja tie (proti, darbi) šķiet apmaldījušies, tad loģiski ir vērsties pie autoriem, konkrētajā gadījumā — pie režisores Ditas Lūriņas, kas savu tikko tapušo iestudējumu Nacionālā teātra Lielajā zālē pieteikusi konceptuāli — kā jaunu teātra formu, «kvintesences teātri». Kas tas tāds, jautāsit? Atbilde ir, un tā, manuprāt, ietver gan Ferdinanda un Luīzes stiprās, gan vājās puses.

Tātad — kvintesences teātris. No vārda «kvintesence» — kādas parādības būtība, pilnīgākais variants. Lūriņai gan tuvāks šķitis vārda metafiziskais skaidrojums, saikne ar «piekto elementu» — ēteru, kas savienojas ar ūdeni, zemi, gaisu un uguni un caurstrāvo visu esamību. Programmiņā un intervijās režisore arī pārtulko šos sakāpinātos vārdus konkrētāk, runājot par teātri, kurā apvienota teksta dzīļu atklāšana, aktiera jūtīga skatuves eksistence, operisks vēriens mūzikā un kustībā, cirka triki. 

Un visu apsolīto viņa Ferdinandā un Luīzē tiešām arī parāda. Aktieri lido pāri skatuvei, iekārti trosēs, dzied, kustas un pa laikam arī mīl. Āķis tikai viens — tas, ko Lūriņa sauc par kvintesences teātri, īstenībā ir labi pazīstami vēsturiskie teātra meklējumi — sintētiskais teātris, postdramatiskums, vizuālais teātris. Un šo formu specifiskās valodas pārvaldīšana ļautu efektīgāk sasniegt mērķus, kurus Lūriņa nospraudusi.

Ferdinands un Luīze man šķiet pretrunīgs iestudējums. Nav noliedzams, ka tas ir vizuāli efektīgs, daļai zāles laiku pa laikam liekot noelsties pārsteigumā. Tas noteikti iedvesmo arī māksliniekus (izmēģināt jaunas lietas taču allaž ir forši). Un nav jau būtiski, ka aktieru ķermeņi nespēj salīdzināties ar cirka mākslinieku vai operdziedātāju profesionālajām spējām, jo triks vai skaņa teātrī taču kalpo pavisam citiem mērķiem. Tikai ar tiem Lūriņa, manuprāt, īstā skaidrībā tomēr nav tikusi.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu