Par ilgošanos. Absolūta nerecenzija • IR.lv

Par ilgošanos. Absolūta nerecenzija

JRT aktierkursa studenti (no kreisās) Ritvars Logins, Matīss Ozols, Dāvids Pētersons un Jānis Grūtups pusaugu dubliniešu lomās kā skolotāju uztver Vili Daudziņu, kurš spēlē priesteri, sprediķo par grēku un pieņem grēksūdzi. Foto — Jānis Deinats
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Jaunā Rīgas teātra pirmizrāde — Pētera Krilova iestudētie Dublinieši Miera ielā — intriģē, taču notur distancē. Kāpēc?

Tur, dziļumā, droši vien visas strāvas satek kopā, visas zaļās zemes puķītes, krūmi un koki izaug no vienas saknes. Tur, dziļumā, visticamāk, ir visviens — Īrija vai Latvija, Dublina vai Rīga, Džoiss vai Keišs, īru klaidonis vai latviešu bomzis, un visu zemju pusaudžu hormoni tur ir savienojušies. Bet, sasodīts, es esmu te — augšā.

Pēteris Krilovs un JRT aktieri, no kuriem daudzi ir viņa studenti vai līdzgaitnieki leģendāri avangardiskajā 90. gadu Daugavpils teātra posmā, ir rakuši pamatīgi un mērķtiecīgi. Tikai… man jau kuro reizi šajā sastrēguma teātra sezonā nākas atzīties, ka nespēju līdz tam dziļumam tikt un saskatīt daudzas kopsakarības, kuras ansamblim laikam taču ir neapšaubāmas un acīmredzamas.

Kā rēgainu caurviju stāstu nojaušu mākslinieka tapšanu no bērnības traumām un pāridarījumiem līdz radošas personības nepārejošām šaubām un mokām. Šobrīd vēl topošais aktieris Matīss Ozols spēlē Džeimsa Džoisa varoni Stefanu Dedalu, par kura mākslinieka jaunību tad arī ir runa. Gods godam, jaunais aktieris nedara neko ar varu, vēro un piemērojas pasaulei, kādu to spēlē JRT «zubri». Mācās no viņiem un, kā liekas, ar pateicību pieņem, ka lomas sarežģītāko vietu viņam izspēlē priekšā Kaspars Znotiņš. Tāpat kā viņa kursa biedri Stefana brāļu lomās kā skolotāju uztver Vili Daudziņu, kurš tajā brīdī ir priesteris, sprediķo par grēku un pieņem grēksūdzi. Teātra iekšējā dzīve, ienākot jauniem un citādiem aktieriem, ir vēl kāds nojaušamais stāsts. Tiem līdzās ir daudzi citi — katram no pieredzējušajiem ir savējais, tiklab Dublinā, kā tepat Rīgā, Miera ielas kafejnīcā Grauzdētava, iespējams. Un vēl ir Jāņonkulis tur laukā, aiz durvīm: gaida tramvaju, kurš tā arī neatnāk.

Vārdu sakot, ainava, kas paveras, ir daudzveidīga, mainīga un nenotverama, un spožie mākslas zibšņi, fantastiskās epizodes un briljantie aktierspēles momenti to nepadara pārskatāmāku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu