Karš un garāmgājēji

Mācības Namejs 2021 ir par pavisam citu «hibrīdkaru» nekā Zapad 2021

Pēdējo dienu populārākajā video var redzēt, kā Skolas ielā Rīgā sieviete ar bērnu rokās sabīstas no zemessarga šāviena ar mācību patronu un paskaļi nopurpina kaut ko līdzīgu «bļ, duraks, mķ, šauj!». Kad jau tas notika mācību Namejs 2021 pirmajā fāzē, kurā, kā NBS ziņoja, «tiek trenētas darbības hibrīdapdraudējuma apstākļos», tad jau varētu secināt, ka laikam tā tas hibrīdkarš izskatās.

Taču īsta hibrīdkara sekmīgu noslēgumu drīzāk gan var redzēt arhīva foto, kuros padomju tanki 1940. gada 17. jūnijā brauc Rīgā pa ielām, bet to malās sastājušies ļaudis, kuri, kā vadonis lika, «palika savās vietās» un «saglabāja mieru», kad «ar valdības ziņu» Latvijā ienāca okupantu armija. Todien nešāva, tātad laikam nevarēja sūdzēties par cilvēku biedēšanu. Ka, piemēram, «sajūtas ir ļoti dīvainas — apkārt ir desmitiem cilvēku, garāmgājēji un tajā pašā laikā šaušana, pārskrējieni un gulēšana uz zemes», kā tagad stāsta «mātes ar bērnu» video autors Vladimirs Kovins.

2021. gada 10. septembrī, kad tas filmēts, Rīgā notika armijas taktiskās mācības pilsētas vidē. Toties par hibrīdkara daļu var uzskatīt ziņu vētru par šo video Krievijas medijos un sociālajos tīklos. «Latvijas karavīri sarīkoja mācības ar šaušanu Rīgas ielās, nevienu par to nebrīdinājuši.» «Latvijas armijnieki izvērsa karadarbību tieši Rīgas ielās.» «Latvijas galvaspilsētas ielās pārbiedēti iedzīvotāji: cilvēki militārformās šauj ar automātiem.» «Pieaugušie šokēti, bērni brēc: Latvijas armija karo ar agresoru Rīgas centrā.» Utt.

Tiesa, šādas ziņas ir daļa no hibrīdkara Rietumu izpratnē — ka līdzās parastajai karadarbībai notiek arī nemilitārā, tajā skaitā informatīvā. Bet Krievijas militāristu izpratnē «hibrīdkarš» ir Rietumu apzināti kaitnieciska ietekme uz iedzīvotāju apziņu, kā rezultātā tie iziet demonstrācijās un prasa cilvēktiesības, vārda brīvību un autoritārās varas mainīšanu.