“Mākslai vajag telpu” – fonds ar šādu nosaukumu ir uzstādījis sev mērķi “panākt Latvijas modernās mākslas muzeja izveidi Rīgā, lai vienkopus un pastāvīgi izstādītu mākslas darbus, kas tapuši no 1945. līdz 1991. gadam, un radītu pilnvērtīgu priekšstatu par Latvijas mākslas mantojumu”.
Pie reizes tas rūpējas par dažādu mākslas darbu izstādīšanu Rīgas publiskajā ārtelpā. Jaunākais un lielu ažiotāžu izraisošais fonda organizētais mākslas darbs ir monumentāla izmēra murālis Veltījums Džemmai Skulmei Akas ielā uz Rīgas 40. vidusskolas sienas. Reakcija ir segusi visu diapazonu no “tas traumēs bērnus” (arī ticis minēts sātanisms) līdz visaugstākajai slavas dziesmai.
Maza atkāpe: vārds “murālis” radies no spāņu valodas, kad 1906. gadā mākslinieks un publicists Dr. Atl aicināja attīstīt monumentālo publisko mākslu Meksikā. Viņš to nosauca par pintura mural – latviski “sienas gleznojums”.
Nesaprašanu ir izraisījis šajās dienās iekārtotā Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu ekspozīcija Brīvības alejā. Goda vietā, gandrīz tur, kur kādu laiku stāvēja Ļeņins, ir tēlnieka Egona Peršēvica 2015. gada darbs Brīvību Brīvībai – sēdoša Brīvības pieminekļa Brīvības figūra ar kājām, sakrustotām lotosa pozīcijā, bet rokām izstieptām tā, kā Brīvības piemineklī, un ar visām trim zvaigznēm.
Tēlnieka paskaidrojums šim darbam bija, ka tas ir pamatots ar tēzi – šodienas pasaules uztvere spēcīgi atšķiras no tā, kā to uztvēra cilvēki, kuri lika mūsu valstij pamatus.
Kamēr jāpiekrīt mudei “Mākslai vajag telpu”, tomēr var uzdot pretjautājumu: kuru telpu vajag mākslai?
Vai ir korekti uzlikt ļoti redzamu mākslas darbu uz ēkas sienas, nesaskaņojot to ar ēkas lietotājiem, šajā gadījumā – ar skolu? Vai aleja no Brīvības pieminekļa līdz Elizabetes ielai ir pareizā vieta izstādīt visādus mākslas darbus, lai cik jauki tie nebūtu? Atgādināšu, ka visa aleja ir Brīvības pieminekļa aizsardzības zonā, un Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likums nosaka: “Ja vides dizaina objekts, vizuālā informācija vai reklāma nepārveido vai neietekmē minēto pieminekļu vizuālo fonu vai uztveramību, to pieļaujams izvietot ne ilgāk par vienu mēnesi, ja pašvaldības institūcija, pieņemot attiecīgo lēmumu, saņēmusi Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu padomes pozitīvu atzinumu.”
Māksla un mākslinieki nav svēta govs, kurai piešķirta visatļautība publiskā telpā. Ja daži mākslinieki ir “sliekas, kurām jāirdina zeme”, kā izteikts Džemmas Skulmes citējumā uz murāļa, tad ir arī citi, kuriem slavas iegūšanas filozofija ir vienkārša – jo trakāk, jo labāk. Ne vienmēr var atšķirt irdinātājus no otrajiem, kuri nekā laba nepienes.
Mākslai patiešām vajag telpu, un zeme jāirdina, bet tieši par kuru telpu – draudzīgi jāvienojas.
Pagaidām nav neviena komentāra