Šķiet, aizvadīto 60 gadu laikā Raimondu Paulu esam iepazinuši kā «Maestro frakā» un arī bez frakas — viss it kā jau izrunāts. Bet, sagaidot gadskārtējās Dzejas dienas, saruna ar komponistu par dzeju un dzejniekiem atklāj pavisam jaunas šķautnes Maestro personībā
Dzejoļi piedzimst kā bērni
Pakaļām apaļām, plikām…
Tā savā dzejā rakstīja Imants Ziedonis, un tas noteikti ir ticams vērojums. Bet, kad dzejolis piedzimis, tam jātop cilvēku ieraudzītam un sadzirdētam, un šajā ziņā nav lielāka spēka par dziesmu, kas dzejnieka vārdus aiznes līdz klausītājam, kurš ikdienā dzeju nelasa. Tāpēc, šobrīd ritot gadskārtējām Dzejas dienām, uzrunāju nevis dzejniekus, bet komponistu Raimondu Paulu, kura dziesmas likušas sadzirdēt tik daudzu dzejnieku vēstījumus.
Sarunās par dzeju viņa mūzikā un nozīmīgākajiem dzejniekiem radošajā mūžā negaidīti izgaismojas līdz šim neatklāta Maestro seja — cilvēks, kurš kā grāmatu tārps visu dzīvi rūpīgi racies cauri neskaitāmiem dzejoļu krājumiem, meklējot vārdus melodijām, kas ieskanējušās viņa prātā. Meklējot dzejoļus, kas pielīp kā dadzīši un prasās tikt izdziedāti. Atklājas cilvēks, kurš ar lielu iejūtību stāsta par daža dzejnieka traģisko likteni ( jā,viņš tos zina, ir izpētījis). Un sirsnīgi cildina radošos brāļus — dzīvos un mirušos. Nosauc Paulam, kuru dzejnieku vien viņš komponējis, un atskanēs vārdi: brīnišķīgs, kolosāls, lielisks.
Mūsu saruna šūpojas starp dziļu nopietnību un smiekliem līdz asarām, jo tas taču nebūtu Pauls, ja ļautu noskaņai kļūt pārāk sentimentālai. Viņš drīzāk apēstu savas klavieres, nekā atturētos no neganta humora.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.