Šīsvasaras pēdējais pārgājiens no Gulbenes uz Balvu staciju: interaktīvas izklaides Gulbenes stacijā un bānīša depo, idilliskas lauku ainavas, meža zvēru klātbūtne, vēsturiskas dzelzceļa ēkas un stacijas, piecas upes un varenais dzelzs tilts pār Pededzi
Zaļie ceļi Latvijā ir kā neatklātas dzīslas, kurās rit savrupa, nomaļa dzīve. Unikālais bijušo dzelzceļa līniju tīklojums ir brīnišķīga platforma vietējam tūrismam. Atjaunotās un labi uzturētās trases īpaši ģeld zaļi domājošiem aktīvās atpūtas un lauku miera mīļotājiem, kuri vēlas nokļūt no punkta A līdz punktam B, piedzīvojot dzelzceļa vēsturi kustībā.
Līdz šim Zaļie ceļi galvenokārt tika attīstīti Vidzemē, bet pēdējo gadu laikā kustībai aktīvi pievienojusies arī Ziemeļlatgale. Tādējādi Latvijas Zaļo ceļu tīkla kopējā kilometrāža palielinājusies no 300 līdz 450.
Kas tad īsti ir Zaļie ceļi? Tās ir vēsturiskās dzelzceļa līnijas, kas vairs netiek izmantotas pasažieru vai kravu pārvadājumiem, bet ir pārveidotas un pielāgotas tūrisma infrastruktūrai, lai ikviens varētu iepazīt Latvijas novadus dabai draudzīgā veidā. Vairumā gadījumu tie ir dzelzceļa uzbērumi bez sliedēm, ko ikdienā izmanto gan vietējie iedzīvotāji (ogotāji, sēņotāji), gan velotūristi un pārgājienu entuziasti.
Zaļo ceļu garākais posms Rīga—Pleskava ir veidots, izmantojot kādreizējās dzelzceļa līnijas Rīga—Ērgļi un Ieriķi—Gulbene—Vecumi—Pitalova (Abrene). Maršruts apvieno vietējos dabas un kultūras resursus, to skaitā ievērības cienīgus tūrisma objektus un tuvumā esošās saimniecības, kā arī popularizē dzelzceļa vēsturi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.