Vestienas pagasta Jāņkalnu dārzniekiem ilgstošais sausums šovasar krietni mainīja ierasto diennakts ritmu. Miegam laika atlika pamaz, toties krūmmellenēm nepieciešamo mitrumu izdevās nodrošināt
Tagad Jāņkalnus vada Ilze un Sandis Lasmaņi, bet pamatus saimniecības biznesa veiksmei ielika Ilzes vectēvs Edmunds Ozoliņš. Prasmīgs agronoms būdams, viņš Jāņkalnos sāka audzēt paša selekcionētus rabarberus. Bija labs noiets gan vitamīniem bagātajiem kātiem, gan ražīgās šķirnes stādiem. Dažus gadus vēlāk Ilzes tēvs Uldis Ozoliņš atveda no Polijas Latvijā tolaik vēl eksotisku jaunumu — krūmmelleņu stādus. «Tēvs ir ideju cilvēks, viņam patīk meklēt un izmēģināt ko jaunu. Neteikšu, ka pārējie mājinieki par viņa nemitīgajiem eksperimentiem bija sajūsmā. Kad viņš atveda krūmmellenes, atceros, ka mēs ar brāli, divi padsmitnieki, vienprātīgi nopūtāmies — atkal viena traka ideja, dārzā būs vēl vairāk darba,» iepazīšanos ar zilajām ogām tagad smejoties atceras Ilze.
Junioru skepse gan izrādījās pamatota — lai tiktu pie pirmajiem pašu dārzā nobriedušiem melleņu ķekariem, bija garš un līkumots ceļš ejams. 90. gadu vidū, kad Jāņkalnos iestādīja pirmos krūmus, informācijas par šo Ziemeļamerikas izcelsmes augu bija maz.
Kā audzēt, kā labāk kopt, kādas šķirnes izvēlēties, kā pavairot stādījumus, nācās apgūt, mācoties no pašu kļūdām. Tā ir pamatīga, taču arī dārga skola. Tikai pēc gandrīz desmit rūpīga darba un pastāvīgu investīciju gadiem krūmmellenes no «trakas idejas» kļuva par pamatkultūru, kas nodrošina Jāņkalnu attīstību.
Neizbēgamais Piena ceļš
Kad Ilze pabeidza vidusskolu, tēvs skubināja mācīties par pārtikas tehnoloģi, bet meitai bija savas ar dzīvi laukos nesaistītas ieceres, viņa pievērsās pedagoģijai. «Mājās, dārzā vienmēr bija, ko darīt gan pieaugušajiem, gan bērniem, bet ar saimniecībā nopelnīto tēvs liekus tēriņus neatļāvās, visu ieguldīja zemē — paplašināja platības, ierīkoja jaunus stādījumus. Mums ar brāli skaidroja: tas jūsu nākotnei. Tolaik šķita — kāda nākotne, pucēties taču gribas tagad! Tāpēc pirmais impulss, beidzot skolu, bija — prom no laukiem,» savu Sprīdīša cienīgo apņemšanos doties pasaulē apraksta Ilze.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.