Mums tika gatavots cits liktenis • IR.lv

Mums tika gatavots cits liktenis

Vīrietis pie pieminekļa kritušajiem demokrātijas aizstāvjiem Maskavā. Piemineklis uzcelts vietā, kur tika nogalināti protestētāji, kuri stājās ceļā padomju tankiem valsts apvērsuma mēģinājuma laikā 1991. gada 19. augustā. Šogad augustā apritēja 30 gadi kopš neveiksmīgā valsts apvērsuma, kam bija būtiska nozīme Padomju Savienības sabrukumā. Foto: AFP/Scanpix/LETA
Māris Niklass, kādreizējais Cēsu rajona padomes priekšsēdētājs

Lasot pagājušās nedēļas Druvu (Cēsu laikraksts – red.), dažam mazāk informētam lasītājam var rasties priekšstats, ka 1991.gada augusta pučs bija tikai nejaušība, ka tā bija epizodiska demokrātu cīņa ar komunistiem. Krievijas iknedēļas laikraksts Argumenti un fakti, kuru pārbūves tēvs M. Gorbačovs, nākot pie varas 1985.gadā, gribēja slēgt, veselu atvērumu veltījis augusta notikumu priekšvēsturei. Manuprāt, augusta pučs parādīja visas tās problēmas, kuras valsts bija uzkrājusi komunistu valdīšanas gados, sākot ar 1917.gada oktobra apvērsumu.

Kā pirmo, kas paātrināja padomju impērijas beigu sākumu, gribētu pieminēt nepilnus 10 gadus ilgušo PSRS karaspēka atrašanos Afganistānā. Tā uzturēšana prasīja bezmaz otru valsts budžetu. Nākamās grūtības – bruņošanās sacensība ar ASV, kura bija ieguvusi nosaukumu ”zvaigžņu karš”. Īsiem vārdiem runājot, kara vešana pārcelta uz kosmosu. Protams, tas prasīja papildus līdzekļu atraušanu no tautsaimniecības bruņošanās vajadzībām. No visa tā veikala plaukti pilnāki nekļuva. Ikdienas produktu (sāls, cukurs, ziepes) iegādei bija nepieciešami taloni.

1988.gadā vairākumā savienoto republiku, kompartijas atbalstītas, veidojās vēl nepieredzētas tautas kustības. To sākotnējais mērķis –  pārbūves atbalstam. Viena no tādām radās 1988.gada 11.septembrī arī Cēsīs. Iniciatora Ērika Ozoliņa vadībā, ārpus Rīgas tika izveidota pirmā LTF nodaļa, kuras biedru skaits ar laiku sasniedza 8000.

1990.gada pavasaris – pirmās augstāko likumdevēju vēlēšanas savienotajās republikās, kur bez kompartijas izvirzītajiem kandidātiem, drīkstēja arī startēt tautas kustības pārstāvji. Latvijā LTF virzītie kandidāti Augstākajā Padomē guva vairākumu.

4.maijā 138 tautas priekšstāvji pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu. Likumdevēju – Augstāko Padomi – pameta t.s.”rubikieši”, tai kļūstot par skaļu un demonstratīvu opozīciju, organizējot skaļus mītiņus un streikus.

Nākamais solis 1990.gada novembrī – patēriņu cenu brīvlaišana PSRS. Latvijā Godmaņa vadība pārtikas cenu ierobežojumu atcelšanu realizēja decembra sākumā.

1990.gada 12.decembrī VDK vadītājs Vladimirs Krjučkovs savās aprindās paziņoja, ka pārbūves aktīvisti uzskatāmi par ārvalstu specdienestu aģentiem. Ar šo soli drošībnieki apliecināja, ka no uzticamajiem kompartijas sargiem kopš Fēliksa Dzeržinska laikiem ir kļuvuši par patstāvīgi domājošiem un, kā redzams turpmāk, realizēs politiku pēc saviem ieskatiem, negaidot norādes no kompartijas.

Mana personīgā pieredze liecināja, ka pirmspārbūves laikos čeka uzticīgi kalpoja kompartijai. 90. gadu sākumā Cēsu čekistam Aivaram Kronbergam (nu jau nelaiķis) pārmetu, ka viņš 1986.gadā pabojāja manu karjeru, aizlikdams kāju manam divus gadus ilgajam iecerētajam darbam Alžīrā mācību centrā. Viņa atbilde bija īsa: “Mūsu uzdevums bija sagatavot dosjē partijas komitejai par tevi.” Ja atceramies 1991.gada janvāra asiņainos notikumus Lietuvā un Latvijā, tad tie bija VDK un armijas ģenerāļu iniciēti.

Kā nākamo nebijušu gadījumu padomju impērijā jāmin 1991.gada marta masveida ogļraču streiks, kurā streikotāji izvirzīja politisku prasību – atkāpties PSRS valdībai. 1991.gada pavasaris padomijas politiskajā dzīvē iezīmējās ar masveida komunistiskās partijas biedru izstāšanos no partijas. Latvijā notika gaišās nākotnes cēlāju partijas šķelšanās. Reakcionāro daļu turpmāk vadīt uzņēmās A. Rubiks.

12.jūnijā notika pirmās un vienīgās Krievijas Federācijas vēlēšanas, kurās tauta vienlaicīgi vēlēja gan prezidentu, gan viceprezidentu. Samērā augsta vēlētāju aktivitāte – 75%. B. Jeļcina un A. Ruckoja tandēms saņēma 57% vēlētāju atbalstu, Rižkovs – 17% , Žirinovskis (vēlāk kvēls puča atbalstītājs) – 8%.

17.jūnijā PSRS premjerministrs Valentīns Pavlovs paziņoja par valsts budžeta deficītu – 39 miljardi rbļ. Tajā pašā dienā slēgtā Aizsardzības, Iekšlietu ministrijas un VDK sēdē V. Krjučkovs paziņoja, ka M. Gorbačova reformas ir ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes veidotas. “Ja netiks pieņemti ārkārtēji mēri, mūsu valsts beigs pastāvēt,” tādi bija VDK vadītāja vārdi.

4.augustā M. Gorbačovs (valstī it kā viss kārtībā?) dodas atvaļinājumā uz Forosu (neskatoties uz ASV prezidenta telefonisko brīdinājumu par apvērsumu). 15.augustā no komunistiskās partijas tika izslēgts pārbūves un atklātības idejas autors un prezidenta padomnieks Aleksandrs Jakovļevs. Kompartijas CK Kontroles komisija to pamatoja – partijas vadība ved valsti un partiju uz apvērsumu.

16.augustā B. Jeļcins ar svītu devās vizītē pie Kazahijas prezidenta Nazarbajeva. 18.augusta vēlā vakarā atgriežas Vnukovas lidostā, kaut gan Valsts ārkārtējās situācijas komiteja (VĀSK) bija pavēlējusi lidmašīnu nosēdināt Krievijas vidienē un arestēt KF prezidentu. Neizpildes  iemesli nav noskaidroti vēl līdz šai dienai.

Pēc atlidošanas B. Jeļcins ar visiem pavadītājiem devās uz savu vasarnīcu Piemaskavā. 19.augusta, pirmdienas, rītā plkst. 6 viņi uzzina par apvērsumu. Kā atceras viens no delegācijas locekļiem un vasarnīcas nakšņotājiem Viktors Jarošenko (KF ārējo ekonomisko sakaru ministrs), turpat vasarnīcā pēc karstiem strīdiem ticis sacerēts uzsaukums Krievijas ļaudīm. Borisa Nikolajeviča (tobrīd prezidentu uzvārdā nesaukuši) Čaika, kortedža pavadīta, traukusies uz  Maskavu, uz Balto namu, apdzenot tanku un bruņutransportieru kolonas.

Plkst. 12 Krievijas Federācijas prezidents jau uzrunāja parlamenta ēkas aizstāvjus. Tikai vēlāk lasot specvienības Alfa veterāna atmiņas, kļūst skaidrs, kāpēc viņi, sēžot slēpnī pie Jeļcina vasarnīcas, neizpildīja apvērsuma rīkotāju pavēli – arestēt KF prezidentu. Kaujinieku rūgtā pieredze Viļņas asiņainajos notikumos likusi būt uzmanīgiem, un viņi pavēļu devējiem pieprasījuši rakstisku rīkojumu. Tādu nav saņēmuši.

Nav mans uzdevums izvērtēt visus apvērsuma izgāšanās iemeslus. Minēšu tikai dažus. Atcerēsimies, ka pie Baltā nama bija pulcējušies vismaz 400 tūkstoši cilvēku, pie pilsētas mērijas – 60 tūkstoši. Kā viens no maskaviešiem, notikumu aculiecinieks izteicās: “Ja jaunībā neesi revolucionārs, tad tev nav sirds”. Manuprāt, ar šādu domu daudzi stāvēja uz barikādēm.

Specvienībām Alfa un Vimpel bija uzticēts Balto namu ieņemt pusstundas laikā. Protams, rakstisks rīkojums nesekoja. 12 virsnieki ar paceltām rokām iegājuši parlamenta ēkā. Pēc neilgas sarunas ar viceprezidentu A. Ruckoju, Afganistānas kara varoni, ienācēji ēku atstājuši un līdz ar viņiem ārpusē esošās vienības.

Vēl daži vārdi par Krjučkovu, kurš manā ieskatā bija viens no vadošajiem VĀSK astoņiem vīriem. Vairākumam lasītāju nav zināms fakts, ka viņš 1981. gadā bija viens no Polijas Solidaritātes apspiešanas organizatoriem. Tur viņš ar kompartijas uzdevumu veiksmīgi tika galā. Šādi panākumi cilvēku iedvesmo un rada pašpārliecinātību.

Vietā pieminēt, ka Maskavas barikāžu aizstāvju vidū bija arī upuri. Naktī uz 21. augustu Kaļiņina prospekta tunelī viena kaujas mašīna, kurai bija pazuduši sakari, centās nokļūt barikāžu aizmugurē. Cilvēki, jūtot apdraudējumu, uz skatu lūkām bija uzmetuši brezentu, aplējuši bruņutransportieri ar benzīnu un aizdedzinājuši. Apkalpe haotiski ar automātiem bija sākusi šaut gaisā. Tomēr divus demokrātijas aizstāvjus, savulaik Afganistānā dienējošos, lodes trāpīja, trešais pakļuva zem kāpurķēdēm. Visiem  trim pēc nāves piešķīra PSRS varoņu nosaukumu, kā iemeslu minot, ka šie jaunieši paglābuši tautu no pilsoņu kara. Par nožēlu apbalvojums Zelta zvaigzne viņu vecākus sasniedza tikai 1992.gada februārī. Valsts, kuras nosaukums bija apbalvojumā, jau divus mēnešus vairs nepastāvēja.

Kāda būtu Latvijā, ja pučs būtu izdevies? Visiem, kuri 19.augusta vakarā skatījās Latvijas TV, vēl atmiņā A. Rubika ņirdzīgā runa, kurā viņš atgādināja, lai nesapņo par kaut kādu brīvu Latviju.

Vietā izteikt atzinību tiem 111 Augstākās padomes deputātiem (13 balsoja pret), kuri 21.augustā nobalsoja par Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Tā mēs sarāvām juridiskās saites, kuras mums vardarbīgi uzspieda 1941.gada jūnijā. Jāatzīmē Borisa Jeļcina loma. 1991. gada augustā daudziem viņš bija autoritāte, sava veida demokrāts – kā pretpols komunistiem. Krievijas eksprezidents, 2006.gadā viesojoties Cēsīs, Vienības laukumā uzrunāja sanākušos un teica: “Ja vam dal svobodu!” (Es jums devu brīvību – krievu val.) Toreiz tas skanēja lielmanīgi. Šodien jāatzīst – ja nebūtu Borisa Nikolajeviča, varēja būt arī cits iznākums pučam.

Savukārt, ja “rubikieši” būtu ņēmuši virsroku un ja var ticēt toreizējā AP deputāta Valda Šteina teiktajam, viņam un vēl 44 kolēģiem un daudziem tautfrontiešiem būtu vieta Skangaļu muižas koncentrācijas nometnē Mārsnēnu pagastā. Par šādas nometnes iespējamību man savulaik ziņoja Cēsu rajona padomes deputāts, PSRS armijas īpašumu pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs Jēkabs Blaus, vēlākais zemessardzes bataljona komandieris. Viņš pat atradis dokumentu, ka nometne esot paredzēta 4000 cilvēkiem.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu