Vīrs piebrauc pie mājas. Motors darbojas, ārā neviens nekāpj, vakariņas atdziest. Pievēris acis, kaut ko klausās. «Nē, nu kolosāli!» nodomāju. Jautāju, vai kas jauns par vakcināciju. Nē, viņš atbild, braucot uzgājis «jūtūbā» Bībeli, aizklausījies. Uzmetu skatu grāmatplauktam ar reliģiska satura sējumiem — nē, nav tā, ka, mierinājumu meklējot, tajos bieži ieskatītos. Vairāk ar domu, lai ir pa rokai, kad pienāks kāds tāds brīdis.
Lai gan grāmatu lasīšana mūsmājās ir tikpat pašsaprotama kā ēšana un gulēšana, jāatzīst, man arvien vairāk patīk tas, ka mūsdienu tehnoloģijas nodrošina tekstu pieejamību dažādos informācijas nesējos.
Man pašai no prozas klausīšanās auto vadīšanas laikā pēc kāda atgadījuma gan nācās atteikties.
Kad bijām kļuvuši par mūsu atvases vecākiem, laiks kļuva izmērāms un skaitāms, bet atvērto grāmatu lapas pie gultas bieži pārklājās putekļiem. Tobrīd Latvijā sāka iznākt pirmās pašu autoru ielasītās audiogrāmatas, un es nospriedu — kāpēc gan ne, noklausīšos Ingas Žoludes romānu Sarkanie bērni. Tā kādu dienu, izbraucot no autostāvvietas, dzīvoju tajā romāna nodaļā, kur bāreņiem pašiem jānokauj vistas, lai tiktu pie ēdiena, un neattapu, ka jau taranēju citu spēkratu. Apskādētās mašīnas vadītāja seja nepārprotami pauda klišeju, ka blondīnēm kā sugai vajadzētu aizliegt piešķirt autovadītāja tiesības. Labi, ka nesāku klāstīt par vistām. Kamēr aizpildījām saskaņoto paziņojumu, manā galvā riņķoja atziņa, ka iegrimšana tekstā līdz ausīm izrādījusies bīstama ne tikai pašai, bet arī apkārtējiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.