Fragmenti no grāmatas
Pandēmijai sākoties, nācās atlikt malā iecerēto. Nebija iespējas strādāt muzejos, arhīvos vai bibliotēkās. Kļuva arvien sarežģītāk norunāt tikšanās ar vēsturniekiem un citiem profesionāļiem. Neviens nezināja, cik ilgi tas turpināsies, ar ko viss beigsies. Toties bija īstais brīdis mēģināt pašam kaut nedaudz izprast sevi, pasauli ap sevi un tās vērtības. Gan pārejošās, gan pastāvīgās. Tās, kurām mēs kalpojam, un tās, kuras kalpo mums.
Tāpēc 2020. gada 14. martā es sāku rakstīt grāmatu Avota laiks. Grāmatu par to, kas notika pirms vairāk nekā 35 gadiem, kad tapa un sāka iznākt žurnāls Avots. Sapratu, ka manā vietā neviens cits to nedarīs. Tāpat jau daudz pazudis nebūtībā, aizmirsies vai, vēl ļaunāk, deformējies, pielāgojoties šodienas izpratnei par toreizējo situāciju. Bet daļu notikušā smadzenes, sargādamas sevi, vienkārši nobloķējušas. Jo tas bija ārkārtīgi pretrunīgs, sarežģīts, dramatisks un dīvains laiks.
Apņēmos rakstīt tikai to, ko zinu un atceros. Precīzāk — kā to atceros. Jo ne jau visu, ko nācās piedzīvot, toreiz gribēju, spēju un varēju izstāstīt. Tāpēc žurnāla lasītājiem, plašākai sabiedrībai un dažreiz pat maniem kolēģiem daudz kas tā arī palika nezināms. Tomēr, lai nepazaudētu sevi subjektīvismā un būtu maksimāli precīzs, apņēmos iztaujāt bijušos Avota darbiniekus, ko arī izdarīju, sazvanot un reizēm pat stundām ilgi runājot ar tiem, kuriem vēl varēju piezvanīt. Jo seši, kas savulaik veidoja Avotu (dzejnieks Klāvs Elsbergs, žurnālists Gints Jansons, publiciste Jekaterina Borščova, tulkotāja un žurnāliste Laima Žihare, teātra kritiķis Normunds Naumanis un rakstniece, māksliniece Andra Neiburga), vairs nav sazvanāmi ne ar kādu telefonu. Viņi ir projām uz visiem laikiem.
——– vai ………. vai [..]
Līdz ar redakcijas izveidi tika radīta arī žurnāla pamatstruktūra. Trīs tematiskās sadaļas. Avota kultūras nodaļas redaktors Normunds Naumanis uzskatīja — kultūras procesi ir pārāk daudzveidīgi, lai tos ietilpinātu vienā — un ierosināja veidot divas sadaļas kultūrai vien. Man tas diez ko nepatika. Tad kultūrai uz publicistikas rēķina tiktu atvēlēts vairāk vietas. Lai gan zināma loģika tur bija. Ja mēs gribējām šajā sadaļā runāt par kultūras kopainu Latvijā un tās mijiedarbību ar pasaules kultūras procesiem, tad vajadzēja vairāk. Vienīgi bija bail, ka ar laiku tas var izjaukt sadaļu līdzsvaru un žurnālā dominētu kultūras norišu atspoguļojums. Tomēr vairums kolēģu Normundu atbalstīja. Nebūdams par to sajūsmā, beigu beigās tomēr piekritu. Tā nu vienojāmies par četrām sadaļām: Rakstniecība, XX gadsimta kultūra un Latvija, Mākslu krustcelēs un Laikabiedra piezīmes. Ar nosacījumu — kultūras materiāli neaizņems vairāk nekā plus mīnus 30 lappuses.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.