Piederība muižniecībai bija iekārojama līdz pat boļševiku apvērsumam 1917. gadā
Atbilstoši Krievijas impērijas likumiem iedzīvotājus tradicionāli iedalīja muižniekos, garīdzniecībā, pilsētu iedzīvotājos (goda un dzimtpilsoņi, sīkpilsoņi, ģilžu tirgotāji, amatnieki, zemāko kārtu pārstāvji) un zemniecībā. Latvieši galvenokārt bija zemnieki, pilsētās — sīkpilsoņi.
19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā situācija mainījās. Latvieši aizvien lielākā skaitā parādījās arī citās sabiedrības grupās, tajā skaitā muižniecībā. Turklāt runa nav par tām vācbaltiešu dzimtām, kurām bija latviska izcelsme un kuras muižniecībai piederēja jau gadsimtiem ilgi (fon Laimingi, fon Gaili u. c.), bet tieši par latviešu muižniekiem, kuru esamība palikusi ārpus mūsu vēsturiskās atmiņas.
Muižnieku starp latviešiem nevarēja būt daudz. Daļa kopā ar pēcnācējiem atdalījās no latviešiem uz visiem laikiem, taču zināma daļa — vairāki tūkstoši — ir bijuši sevišķi nozīmīgi mūsu nācijas elitei 19. un 20. gadsimtu mijā.
Vēsturiskā attīstība
Muižniecība Latvijā sāka veidoties viduslaikos, un pārsvarā par muižniekiem kļuva krusta karotāji, kuriem par nopelniem piešķīra lēni — zemi. Gan sīkie, gan vidējie, gan arī lielie zemes īpašnieki Livonijā veidoja daļu no augstākās sabiedrības kārtām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.