Cilvēcisks un iejūtīgs personības tvērums
Ilze Šķipsna (1928—1981) mūsdienu Latvijā joprojām ir terra incognita. Abi viņas romāni — Aiz septītā tilta un Neapsolītās zemes — Latvijā izdoti jau diezgan pasen, 1997. gadā, tāpat arī stāstu izlases nepiesaista caurmēra lasītāja uzmanību. Tas, ka Šķipsnas darbi ir iekļauti skolu programmās, vēl neliecina, ka Latvijā viņu uztveram kā cienījamu klasiķi.
Šķīrums — «te, Latvijā» un «tur, trimdā» tapusī literatūra — joprojām pastāv, un pie vainas nav nedz literatūrvēsturnieki, nedz izdevēji, bet gan 50 gadus ilgusī abu tautas daļu izolētība. Tās sekas izjūtam joprojām, kad vieni atturīgi izturas pret trimdā rakstīto moderno prozu, bet otri (ar retiem izņēmumiem) savukārt ir rezervēti pret Latvijas 60.—80. gadu modernistiem. Izmaiņas pagaidām atturīgajā trimdas modernisma uztverē būs atkarīgas no tā, vai spēsim «tur» 50.—80. gados rakstīto pietuvināt sev, vai būsim empātiski pret sāpēm un kolīzijām, kas pulsēja daļēji aklimatizējušos «turienes» tautiešu apziņā. Trimdinieku tikai daļējo aklimatizēšanos mītnes zemēs uzsveru tāpēc, ka Ilze Šķipsna pati savā ziņā simbolizē šo trimdinieku apziņas duālismu.
Romāns par viņu sērijā Es esmu... dod iespēju tuvoties izcilās rakstnieces liktenim un talantam. Tomēr Ilzes Jansones darbu Laika rēķins vēru vaļā piesardzīgi, jo diemžēl par trimdas rakstniekiem nācies lasīt gana daudz pārjūtelīgu un iežēlinošu tekstu. Jaunajā romānā «iegāju» lēni, salīdzinādams to, ko pats zinu un saprotu par Šķipsnas personību un darbiem, ar Jansones redzējumu un vēstījumu, ar faktu, notikumu un detaļu izvēli, romāna kompozīcijas montāžu, veidojot Šķipnas cilvēcisko (visupirms!) portretējumu gandrīz 50 gadu amplitūdā. Taču lasīt bija viegli — krāsaini, faktoloģiski dzīvi, dažbrīd impresionistiski laikposmu tēlojumi, Jansones Šķipsnai «pārvietojoties» pa atšķirīgām laiktelpām, saistīja ar skatiena tuvplāniem, bet vēl vairāk ar iejūtīgu, sentimenta neizpliekanotu intimitāti. Dažbrīd autore tik dabiski un skaisti pārtop par pašu Šķipsnu, ka vai piemirstas — tas nav autobiogrāfisks teksts, bet «es» vēstījuma forma. Tieši «es» forma ir romāna suģestijas pamatā: nevis viszinīgs skatiens uz tēlojamo personu, bet dzīve vienkop ar to, tādējādi panākot smalkjūtīgi taktisku saplūsmi.
Ilze Jansone pēcvārdā uzsvērusi: «romāns nekādā ziņā nebūtu uzskatāms par Ilzes Šķipsnas dzīvesstāsta vēstījumu, drīzāk — par to, ko es tajā varēju ieraudzīt un iemīlēt». Patiesi, atslēgas vārds ir — iemīlēt. Jansone ir neuzmācīgi pārdvēseliskojusies Šķipsnā tiktāl, ka šķietami pasen dzīvojusī trimdiniece kļūst mums cilvēciski tuva, zūd distance starp šodienu un Šķipsnas dzīves laiku, pēdējam uz brīdi kļūstot arī par mūsējo. Un tā ir Jansones romāna lielākā vērtība un ieguvums. Tālajā Amerikā dzīvojusī rakstniece, kurai pēckara gados tikai retas reizes bija iespējams ierasties okupētajā Latvijā, mums kļuvusi saprotamāka.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.