Madonna del Parto
Un tad saost to,
sajust to, pirms
skaņa vispār viņu
sasniedz, viņš notupstas pie
kraujas malas pirmo
reizi, pagriež
galvu pretim nu
saskatāmajam kritumam,
kas šļācas pāri ceturtdaļ-
jūdzei granīta
plāksnēm cauri ielejai,
un viņš iepauzē,
nolaižot acis
uz brīdi, nespēdams
izturēt šo
mieru — plašu, neapgrūtinātu,
šausminošu un pirmatnēju. Šī
kailā upe,
kas iecelta masīva
altāra tronī,
noliektas cipreses
pulcējas abās
pusēs saulē zvīļošai klintij, plēsums
tālumā iestieptajā
meža audumā, no kura paceļas —
kamēr viņš cenšas piecelties, grīļodamies,
pa pusei paralizēts — kustīga
varavīksne, kas izgaro
nerimstošā sprādzienā.
Par kādu Fernandas Melčoras teikumu
¿Qué es lo más cabrón que te ha pasado en la vida?
Pati sapistākā lieta, kas ar mani jelkad notikusi?
Sapuvis no aizņemtības, es saburzīju savu dzīvi un ļāvu
tai nokrist, un tad es pārdzīvoju savu dzīvi, šūpojoties
uz posta kā ciprese vējā. Es redzēju, kā no
melnas olas iznāk zvaigznes. Zaudējuma skaidrība.
Kāds pie manis atnāca, lai pateiktu, ka zirneklis,
kas vibrē uz garajām kājām griestu stūrī virs mana
galda, tagad vairs neeksistē. Tas ir kā ķīlis, iedzīts
starp vienas vienīgas dienas nikno nepārtrauktību
un tukšumu, ko es atklāju sevī iekšā.
Pieri nostiepj sevis žēlošana. Es teicu,
Tu domā, ka pazīsti mani, bet tu neatšķir
mani no Ādama kazas. Un viņa teica,
Es atšķiru, un jūs esat viens un tas pats.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.