ŠORĪT REDZĒJU, KĀ LĒCA SAULE
Vispirms viņa lēca tālumā
Tad trīssolī pāri egļu galotnēm
Un tad tikai augstumā
SENATNĒ SIEVIETES ARĪ SARUNĀJĀS —
Visticamāk, tā ir bijis
Taču mēs nezinām, par ko
Vīriešus tas neinteresēja
Bet sievietes vēl nesāka to pierakstīt
MANUPRĀT, VIŅA SPĒLĒJA MĒMU KOKLI
Tā kā iedziedājās, tad stāstīja
Tas bija brīnumains rečitatīvs
Tad ekrāns pavirzījās un varēja redzēt
Viņa ar abām rokām glaudīja suni
Kokle iesmilkstējās kā plūškoks
PASAULES DIKTĀTS
Tas man jāraksta pasaulei priekšā
Palūdza, uzticēja, bet arī brīdināja —
Nediktēt pasaulei noteikumus
No tā nekas nesanākšot
Viens rakstnieks esot kritis kārdinājumā
Pieprasījis pasaulei šo un to
Kopš tā laika viņa dzīvē atgadoties dīvainas lietas
Lai gan tās droši vien ir baumas
Neviens taču viņu pēc tam nav redzējis
Tikai viņa pagraba durvis
Kas palika vaļā
Nu, redzēs
Šis tas padomā man ir
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.