Mātes klusēšana

Mūsdienu starpkontinentālās kustības kontekstā es — migrējošs subjekts, daudzvalodīga māte, kas klejo pa kulturoloģiskiem plašumiem — gribot negribot moku savu klejojumos izkliedēto prātu ar vecāku vienvalodības un «jaukto» bērnu daudzvalodības problēmu. To varētu dēvēt par drāmu, kurā manai personiskajai pieredzei ir ne tā mazākā loma. 

Mani izbrīna raibās feminisma literatūras kalni, literatūras, kurā tik daudz vietas un prāta spēju veltīts sievietēm, vīriešiem, viņu nerimstošajai cīņai, dzimumu vientulības raisītām ciešanām, dzimumu diskriminācijai, seksuālās dzīves pārdzīvojumiem, feministiskā ego balsij, kamēr mierīga, analītiska skatījuma uz mātes un bērna dialogu vietā ir baigs tukšums. Literatūras un lingvistiskās izziņas līmenī nedz šāds skatījums, nedz dialogs nav atrodams: šķiet, to nav viegli, varbūt arī nav nepieciešams atraut no ierastā sadzīves, emociju, ķermenisko attiecību zirnekļtīkla un pacelt valodas saulītē, pārvērst bezsvara abstrakcijā. 

Mātes par bērniem nerunā (pat tās, kurām ir balss un iztēle) vai arī runā sadzīviski, nevis pēc būtības. (Pat runādamas pēc būtības, viņas visbiežāk nomaldās.) Mātēm ir bērni, bet paradoksāli — bieži tās neapzinās, ka bērni ir pavisam viņu. Šeit gribas pieminēt Henrija Bergsona vitālisma elan vital ideju par dzīvību kā viengabalainu sistēmu: nav iespējams apzināties rokas nekā citādi kā ķermeņa daļu. Varbūt arī bērnu nav iespējams iztēloties nekā citādi kā mātes ķermeņa daļu. 

Ja sekojam šādam loģikas pavedienam un ejam vēl tālāk — nav iespējams iedomāties bērnu bez mātes valodas. Bez šī svarīgā elementa sistēmas viengabalainība, saikne, attiecības, būtība un, galu galā, tradīcijas un vērtības ir ievainojamas. Iespējams, ir skarbi runāt par nāves jēdzienu — it kā mātes un bērna attiecības bez dzimtās valodas mirtu, bet zaudējums tādā gadījumā ir patiešām liels.