Magoņu brāļi • IR.lv

Magoņu brāļi

Ilustrācija — Sanita Adoviča
Jevgeņija Ņekrasova, Domuzīme

Sveta nēsāja brilles. Viņa nepavisam nebija nekāda teicamniece, labiniece, vienkārši redzēja diezgan slikti. Sveta bija mūsaina, tvirta un apaļa — balts kabacēns. Nesen apritējuši septiņpadsmit, bet druknuma dēļ varēja noturēt par gadus divdesmit piecus vecu. Pēc izskata bērns kas bērns. Bize, pelēks vilnas sarafāns, kas attāli atgādina skolnieces formas tērpu. Biezas, pelēkas zeķbikses, biezu, pelēku plēvi pārvilkušās acis, kas varētu būt zilas. Klasesbiedri par Svetu ņirgājās, tomēr ne pārāk traki. Vienkārši pāris reižu mācību dienas laikā pateica kādu riebeklību, paretam svieda pa muguru ar sniega piku vai vienkārši iedunkāja tajā ar dūri. Svetas mugura bija plata, stingra, vilnas sarafāna pelēkajā korsetē iežņaugta. Sitējiem šķita, ka viņai nesāp. Draugu Svetai nebija, bet tas viņu neuztrauca. Viņa šo to skatījās, šo to lasīja internetā. Nekas viņu īpaši neinteresēja. Dzīve uzņēma apgriezienus kaut kā ļoti gausi.

Vecāki, pārmaiņu laiku izmocīti, dzīvoja pusaizmiguši, pēc kārtas, pa blaiskumam vien uz neilgu laiku izgrūžot viens otru dzīvē. Bija uzsākuši ne pārāk ienesīgu dārzeņu biznesu un strādāja maiņās — tētis nomainīja māmiņu, māmiņa — tēti. Paši stājās aiz letes, jo pārdevēji bieži pameta darbu. Meitu audzēja kā dārzeni: sekoja, lai pietiek mēslojuma — lai ir paēdusi, sekoja vispārējam stāvoklim — pārbaudīja skolas dienasgrāmatu. Pirmais bija māmiņas, otrais — tēta uzdevums. Citās jomās Sveta it kā neko īpašu nejuta. Bija pieradusi neko nejust. Vecāki jau bija sameklējuši meitai kaut kādu muļķīgu, ne pārāk dārgu augstskolu, kas domāta tādiem pašiem pusdārzeņiem kā viņa. Sveta eksistēja pusmiegā, pusrealitātē. Pa pusei. Kā puskabacis. 

Trīs kvartālus tālāk no Svetas ģimenes daudzstāvenes kādā hruščovkā dzīvoja viņas vectētiņš, pensionēts inženieris. Vectētiņš vairs nestrādāja. Klusi savā nodabā krāmējās ar visas savas dzīves un iemaņu revīziju. Vecmāmiņa bija nomirusi pirms pāris gadiem. Vectētiņam palika viņa sarkanā «kapeiciņa». Joprojām braukšanas kārtībā. Puszaudētās redzes dēļ viņš vairs nesēdās pie stūres, tomēr tik un tā rūpējās par auto: ziemā tīrīja sniegu un sildīja, slaucīja putekļus no joprojām glītajiem ādas sēdekļiem. «Kapeiciņa» izskatījās kārtīga un pieticīga kā skolotāja, kas prot pareizi novecot. Vectētiņam bija garāža, taču nez kāpēc ļoti tālu, tāpēc viņš turēja «kapeiciņu» pagalmā.

Reiz Sveta pēc skolas iegriezās pie vectētiņa un ieraudzīja, ka viņa acis ir sarkanas. Arī agrāk tās reizēm bija sarkanas — no pilieniem. Taču todien sarkanums nevis sārtojās, bet kvēloja — ap vectētiņa acīm, ausīs un vaigos. Laika nomelninātās rokas drebēja. Vectētiņš bija piepeši novecojis, sarucis mazāks un pārvērties par drebelīgu večuku. Citā situācijā viņš nemūžam nebūtu tā rīkojies. Svetu nebija pieņemts iesaistīt notiekošajā, taču šis bija īpašs gadījums, kad emocijas vairs nav kontrolējamas. Lieki netērējot vārdus skaidrojumiem, vectētiņš aizveda Svetu uz patvaļīgi izveidoto autostāvvietu, pie savas «kapeiciņas».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu