Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Iveta Ratinīka uzskata — ne jau siekalu testi un masku nēsāšana apdraud skolēnus, bet ierobežotas iespējas uz normālu izglītību
Pagaidām Vecrīgas populārākajās satikšanās vietās — Doma un Līvu laukumā, kur, mācību gadam sākoties, pulcējas skolēnu bariņi — šad tad piestāj tikai tūristi un steidzīgi pārsoļo vecpilsētā strādājošie ierēdņi. Vai šeit būs dzirdama priecīga skolasbērnu irdza rudenī, vēl nav zināms. Septembrī mācības klātienē skolās varētu sākt tikai tie bērni, kuri būs ieguvuši Covid-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, kas nodēvēts jaunvārdā par «sadarbspējīgu», kā arī tie, kuri varēs uzrādīt negatīvu Covid-19 testu. Paredzēts, ka pirms mācību gada sākuma skolēnus testēs, bet žurnāla tapšanas dienā pilnīgi precīzi nosacījumi nebija zināmi.
Kāds īsti solās būt jaunais mācību gads, vaicāju Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājai Ivetai Ratinīkai (Latvijas attīstībai). Viņa ieplānojusi apmeklēt desmit skolas un pirmsskolas, lai runātu par nepieciešamību vakcinēties un citiem jautājumiem. Iveta izvēlas tikties netālu no Rīgas domes restorānā Neiburgs, kuru bieži izraugās par savu pusdienu vietu — te esot izdevīgs dienas piedāvājums.
Ratinīka ir Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, tāpēc attālinātās mācības uz savas ādas izjutusi par visiem simt procentiem. Tieši tādēļ viņa gatava veltīt laiku, lai izglītības iestāžu vadītājus personiski aicinātu informēt savus darbiniekus par nepieciešamību vakcinēties. Lai tikai vēl viens gads nav jāaizvada attālināti no skolēniem. «Tikko biju mazākumtautību bērnudārzā, kura direktore ir atvaļinājumā, medmāsa ilgstoši slimo, bet metodiķe nejūt vajadzību nodarboties ar aktīvu mudināšanu vakcinēties. Un šāda situācija ir daudzviet. Cik aktīvi skola ir vakcinējusies vai ne, ir tieši atkarīgs no tā, kādu skolas direktors redz savu lomu šajā procesā — vai viņš vispār par to runā ar saviem darbiniekiem, vai, piemēram, arī atvaļinājuma laikā proaktīvi piezvana un atgādina par šādu nepieciešamību. Ja mācību iestādei nepaveicas un ne tikai atsevišķi darbinieki, bet arī tās vadība ir plakanās zemes teorijas piekritēji, mums nav ko gaidīt labus rezultātus,» uzsver Ratinīka.
Viņai visvairāk sāp, ka vakcinēšanās pretinieku vidū ir daļa latviešu valodas un literatūras, vēstures skolotāju. «Viņi padomju laikus izdzīvojuši ar domu, ka pretošanās varai ir kaut kas cildens un skaists. Diemžēl turpina uzskatīt, ka arī šoreiz, pretojoties varai, tiek padarīts kaut kas cildens un skaists. Un es nerunāju par politiķu populistu tendenci vakcināciju salīdzināt ar holokaustu. Vairāk par naivo ideālismu, ka cilvēks pats būs tik prātīgs, lai izvēlētos labāko. Diemžēl ar liberālu politiku epidēmiju gadījumā nepietiek,» uzsver Ratinīka. «Mana brīvība beidzas tad, kad tā atduras pret tavu brīvību. Nekaitē, neapdraudi ar savu brīvību citu. Neesi tas posms, kas palīdz problēmai nokļūt no indivīda līdz indivīdam. Kā arī esi konsekvents un pēc tam nebrēc, ka tev pietrūka elpināšanas aparāta.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.