Olimpiskās bronzas laureāta svarcelšanā Artūra Plēsnieka (29) panākumi bija pārsteigums citiem, bet ne viņam pašam. Pēc traumām un operācijām ventspilnieks ar cītīgu darbu un vēsu prātu atkal sasniedzis kondīciju, ko pats raksturo vienā vārdā: «Virsotnē!»
Apmācies, vējains, līņā lietus. Sarunāto tikšanos restorāna Jūras brīze terasē Artūrs pārceļ uz atpūtas stūrīti Ventspils Olimpiskā centra foajē. Izskatās, ka olimpiskās izlases sarkanās sporta jakas šeit nav eksotika, nedaudzie apmeklētāji mums uzmanību nepievērš.
Tokijas vasaras olimpisko spēļu bronzas medaļnieks svarcelšanā nav milzis. Artūrs Plēsnieks startē 109 kg svara kategorijā un ir 1,80 m garš. Vidēja lieluma rokas spēj pacelt par viņa ķermeņa masu divas reizes lielāku smagumu. Svaru stieņa uzberztās tulznas tā iesēdušās ādā, ka Artūrs tām lielu uzmanību vairs nepievērš. «Bodibilders mūsu sporta veidā neder — liels, muskuļains, bet «tukšs»,» viņš pasmaida. «Mēs ar stieni gandrīz vai guļam, lielāko daļu dzīves pavadām sporta zālē. Strādājot attīstām tieši spēku un ātrumu, nevis muskuļus.»
Uz dermatīna sēžamā starp mums viz olimpiskā bronzas medaļa — masīva, puskilogramu smaga, ar tradicionālo grieķu uzvaras dievietes Nīkes attēlu. Pirmo reizi spēļu vēsturē medaļu gatavošanā izmantots pārstrādāts metāls no mazām elektroniskajām ierīcēm, piemēram, lietotiem mobilajiem telefoniem, ko ziedojuši cilvēki visā Japānā.
Lai gan atlētus sasniegušas ziņas par vērienīgajiem protestiem atklāšanas ceremonijas laikā, jo Tokijas olimpiskās spēles tomēr rīkotas pandēmijas apstākļos, Artūra Plēsnieka pieredze ir citāda. Braucot uz stadionu autobusā ar olimpisko spēļu simboliku, viņš redzējis, kā cilvēki aiz loga sajūsmināti māj. Lidostā, uzzinot, ka projām lido medaļnieks, darbinieki bijuši gatavi viņu līdz lidmašīnai uz rokām aiznest.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.