Dailes teātra izrāde Zemdegas — pēcgarša ir smeldze un didaktika
Bet jāsāk, manuprāt, ar Regīnu Ezeru. Ne velti režisora Dmitrija Petrenko iestudētajā Zemdegu programmiņā ierastā apcerējuma vietā par autoru nodrukāts garš fragments no senas intervijas ar Ezeru (kurā viņa runā par visu ko, izņemot literatūru) un mazmazītiņš literatūrzinātnieka Gunta Bereļa teksts, pilns ironijas par neveiklajiem latviešu literatūrkritikas centieniem autori definēt, pašam savu versiju tā arī neizvirzot. Saprotu. Jo — kas tad īsti ir Ezeras proza? Tie nav sižeti vai psiholoģija; valoda — jā, smeldze — protams… Bet tās jau terminos neizteiksi. Tāpēc iestudēt Zemdegas, man šķiet, ir uzdrīkstēšanās. Pretenzija, ka noķersi izvairīgo, pratīsi pārtulkot. Vai Dmitrijam Petrenko tas izdevies? Jā.
Režisora sāktā sadarbība ar scenogrāfi Mariju Ulmani viņa daiļradē ir jauna pakāpe. Tā paceļ iestudējumu citā — Zemdegu gadījumā Regīnas Ezeras prozas — līmenī. To nevajag uztvert kā pārmetumu Justīnes Kļavas dramatizējumam. Vienkārši Kļavas firmas zīme ir sulīga konkrētība, ko latviešu literatūrā prot tikai retais. Arī Petrenko režijas valodai raksturīga filigrāni izkopta varoņu psiholoģija, kurai nu klāt nākusi vizualitāte, kas daudz ko no konkrētā ļauj skatīt gandrīz vai arhetipiskās kategorijās. Zemdegu gadījumā šis trio — sulīgs kā no dzīves nozīmēts raksturojums, psiholoģisks smalkums un poētisks vispārinājums — ir arī atslēga uz Ezeras pasauli.
Par ko stāsta Zemdegas? Kā jau Ezerai — par visu un par neko. Sižets veidots ap kāda lauku miesta iemītniekiem, kuru dzīves savijušās nesaraujamos mudžekļos — laulības pajukušas, vecāki ar bērniem nesaprotas, pagātnes pāridarījumi sāp… Vienvārdsakot — melodrāma ar kriminālstāsta elementiem.
Izrāde Ezeras mānīgo, it kā reālistisko tekstu atsvešina. Aktieri spēlē groteskā manierē. Uz skatuves uzbūvēts tikko jaušams paaugstinājums — maza skatuvīte, kurā atturīgi izvēlētas mēbeles (pāris klubkrēslu, pa ķeblītim, veļasmašīna utt.) iezīmē darbības vidi. Starp atsevišķajām ainām satumsumi, aktieri iznāk spēles laukumā caur arku, kas darbojas līdzīgi portālam uz citu realitāti: aiz tās redzamas projekcijas, kas reizēm tiešāk, reizēm noslēpumaināk komentē notiekošo. Arkas forma atgādina logu vai vārtu rāmjus, kādus izmanto ķīniešu dārzu dizainā un kas «ierāmē» kādu ainavas fragmentu, padarot to līdzīgu gleznai. Tā ir dzīve, kas tiek piepeši apzināti ieraudzīta, dzīve, kas pārtop mākslā, māksla kā ceļš uz patiesību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.