Latvijas kultūras kanons nupat ticis papildināts ar jaunu, neparastu sadaļu — astoņām klasiskajām ainavām. Bet ainava nav iekopjama tradīcija kā Jāņi un Dziesmusvētki. Ainavai arī nav konkrēta autora. Tieši tas liek pārdomāt kolektīvo atbildību — ko varam darīt, lai arī turpmāk Latvija būtu skaista kā bilde. Jo ainavas autori esam mēs visi
Abavas senielejas ainava. Daugavas ainava. Zemgales līdzenums. Gaujas senielejas ainava. Latgales ezeraine. Latvijas mežu ainava. Piejūras ainava. Vidzemes pauguraine.
Tas ir maģiskais astoņnieks, kas tagad mīt ne tikai ģimeņu fotogrāfijās, dziesmu vārdos un Vilhelma Purvīša gleznās. Šīs ainavas kā vērtība nostiprinātas kultūras kanonā.
Pārsteidzošā un pat mulsinošā kārtā šīm ainavām nav konkrētu robežu un adrešu — tās nevar ierakstīt Waze navigācijas meklētājā un braukt pretim sarkanajam mērķa baloniņam, lai galā nofotografētos uz kultūras kanona fona.
Jaunajā kanona sadaļā nominēti un aprakstīti pazīstamākie Latvijas ainavu tipi jeb ainavu tēli, kas paši par sevi ir latviskās kultūras varoņi. Tie nav vienkārši smuki skati, bet vēsturiski un mūsdienīgi nozīmīga kultūrtelpa — Latvijas dabas bagātību un cilvēku dzīves un darbības lieciniece.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.