Tomam Komasam, kas 17. jūlija naktī kļuva par labdarības skrējiensoļojuma Rīga—Valmiera čempionu, maratons sākās jau iepriekšējā svētdienā. Tad viņš ar sievu un abiem bērniem sāka pakot mantas, lai pēc vairāk nekā četru gadu prombūtnes no Bavārijas atgrieztos Latvijā.
Otrdien, kad buss bija piekrauts, Toms pucēja un ar otu pindzelēja dzīvokli — Vācijā tie jānodod perfektā kārtībā. Ceturtdien no rīta ģimene ar divām mašīnām sāka ceļu uz dzimteni. Pirms nokļūšanas mājās Jelgavā Toms vēl piektdienas pēcpusdienā Šauļos ēda cepelīnus ar gaļu. «Netipiski, jo parasti sacensību dienā un dienu pirms gaļas produktus neēdu.»
Kad piektdienas vakarā Toms ieradās Jelgavā, līdz ultramaratona startam pusnaktī pie Brīvības pieminekļa Rīgā bija palikušas dažas stundas. Taču atgriešanās prieks bija tik liels, ka elpas atvilkšanas vietā ģimene devās svētku vakariņās pie draugiem. «Ieraudzīju garšīgo šašliku un sapratu — es to gribu. Pārtikas speciālisti saka, ka gaļa pārstrādājas vismaz 12 stundas. Paskatījos pulkstenī — līdz startam tikai piecas.» Lai arī skrējiens bija svarīgs, Toms nolēma gardi paēst. «Tik daudz jau bija aizgājis greizi, lai skrējienam kārtīgi sagatavotos, ka nospriedu — šašliks būtību nemainīs.»
Skrējienam Rīga—Valmiera Toms gatavojās jau pērn un bijis daudz labākā fiziskajā formā nekā šogad, taču pandēmijas dēļ uz to netika. Un sirdī palika rūgtums. Šogad Toms nebija cerējis paspēt uz skrējienu, jo sākotnēji tas bija plānots vasaras sākumā. «Te pēkšņi maija beigās uzzinu — 17. jūlijs. Ar sievu sapratām — tā taču mūsu atgriešanās diena!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.