Izlauzties līdz labām lietām • IR.lv

Izlauzties līdz labām lietām

Dzīvi apliecinošā piedzīvojumā skatītājus ved Gatis Maliks. Foto — Justīne Grinberga
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Dzīvi apliecinošā piedzīvojumā skatītājus ved Edgars Ozoliņš.
Foto — Justīne Grinberga

Teātra esence ir klātbūtne un mijiedarbība — galvenais punkts Liepājas teātra izrādes 1 000 000 labu lietu sarakstā

Ielikt izrādei piecas bumbiņas ir ļoti patīkami. Tā nav tikai atzīme kā skolā. Tā reizē ir atcerēšanās: kā gaidīji savu ciparu, kā pārvarēji kautrību un kurā mirklī par to vairs nedomāji, un pēc tam vispār domāji tikai par to, kas notiek. Tā ir atzīšanās — gribu, lai uz šo izrādi aiziet visi, kas man svarīgi, lai piedzīvo satikšanos ar aktieri, ar tēlu un, kā jau tas ir īstā randiņā, ar sevi neprognozējamā situācijā. 

Liepājas teātrī režisors Dmitrijs Petrenko uzvedis patlaban visnotaļ populārā britu dramaturga Dankana Makmilana lugu (šoreiz uzrakstītu kopā ar Džoniju Danahjū) vienam aktierim un skatītājiem Every  Brilliant Thing, latviskojot nosaukumu kā 1 000 000 labu lietu. Sižets izstāstāms pāris teikumos. Puika, kura māte klīniskās depresijas uzliesmojumos mēģina atņemt sev dzīvību, sāk pierakstīt lietas, kas sagādā prieku, lai mātei to dēļ būtu vērts dzīvot. Viņš izaug par vīru un savā sarakstā tiek līdz miljonam, bet… Tieši šis «bet» un tas, kas tam sekotu, arī padara lugu par izrādi. Divi iestudējumi mums jau ir — Valmierā Mārtiņš Meiers Ineses Mičules režijā spēlē Visas labās lietas, bet Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Rēzija Kalniņa iestudējusi izrādi Dzīves dārgAkmentiņi Anatolijam Fečinam un Ivanam Streļcovam. Turklāt arī Liepājā būtībā ir divas dažādas izrādes, jo atšķirīgi aktieri un personības ir Edgars Ozoliņš un Gatis Maliks.

Šī nu reiz ir luga, kurā aktieris ir viss — darbības centrs, organizētājs, iedvesmotājs, mediators, psihologs un mierinātājs. Bez viņa nenotiek nekas, taču… nekas nevar notikt arī bez mums, tiem, kas sēž skatītāju vietās. Varētu domāt, ka lugā jau viss ir ierakstīts. Kā aktieris izdalīs lapiņas ar kārtas skaitli un kādu labu lietu (vienreiz es dabūju «pačurāt jūrā, kad neviens nemana» — kāds asociāciju plašums!), ko attiecīgā brīdī vajadzēs nolasīt. Kā viņš aicinās kādu no skatītājiem iedomāties sevi veterinārārsta, tēva, meitenes vai citā lomā. Nekādus izrādes noslēpumus un intrigas te neatklāšu, par to stāstot. Jo tikpat katra izrāde būs pilnīgi citāda, vienam no uzrunātajiem cilvēkiem atplaukstot pašam sev par pārsteigumu, bet citam varbūt, diespasarg, tā arī nespējot pārvarēt egocentrismu un iekļauties kopējā radīšanā un noskaņā.

Kur šeit vieta režisoram? Ne viņš varēs izvēlēties skatītājus, ne paredzēt viņu reakcijas, atplaukšanu vai noslēgšanos ironijā vai ākstībā. Šoreiz tieši tas man ir lielākais profesionālais noslēpums un minējums: kā Dmitrijs Petrenko strādājis ar katru no protagonistiem, kā sagatavojis viņus neparedzamajam, kā viņi kopā modelējuši varoni un trenējuši aktiera superjutīgo eksistenci, galu galā — kā vienojušies, par ko būs izrāde un kāpēc vispār to visu mums stāstīt. Mārtiņa Meiera un Ineses Mičules izrāde Valmierā bija par to, ka cilvēks nekad nav vientuļa sala, ka ikviens spēj būt mierinājums kādam citam. Liepājas versijas, man liekas, ir daudz skarbākas — par laikmeta slimību depresiju, kas kā rāva iesūcas visur un samaitā dzīvi tam, kurš to neuzpazīst un necīnās pretī. 

Edgara Ozoliņa varonis (bet vispirms laikam aktieris pats) ir atvērts un vērīgs, un labvēlīgi ieinteresēts gan pret dzīvi, gan katru, ko tajā sastop. Tas ir viņa stāsts par iedzimtību, par gēniem un to sarīkoto slazdu, kurā var iekrist, lai cik skaidri redzētu pasauli. Bet arī par iespēju izrauties, uzvarēt likteni un beigās mums visiem kopējā priekā dungot līdzi Queen dziesmai.

Gatis Maliks iet citu ceļu, ilgu laiku noturot partnerus skatītājus gandrīz nemanāmā ironijas vai atmiņu distancē, tomēr (vai tieši tāpēc) pamanoties izvilināt no iesaistītājiem vieglu un patiesu reakciju. Šis zēns ir sāpināts un piesardzīgs, bet vīrs — noslēgts savā aizsargčaulā. Un tad tā iesprāgst, atklādama, ka iekšpusē joprojām ir mazais puisēns, kurš mūsu acu priekšā noasiņo. Viena no miljons labajām lietām, ko viņš reiz pierakstījis, ir pēkšņi izdzirdēt sen zināmas dziesmas vārdus. Kad gaismas jau dziest, pēkšņi izdzirdu katru vārdu, ko kliedz Fredijs Merkurijs: I want to break free. Es. Gribu. Izlauzties. Un tā vairs nav tikai viena cilvēka drāma. 

Gadiem ilgi esmu stāstījusi studentiem, ka teātri veido trīs pamatelementi: tie, kas spēlē, tie, kas skatās, un vēstījums, kas vieno abas puses. Vajadzēja nākt pandēmijas ierobežojumiem, lai saprastu, ka ar to vien nepietiek. Pats galvenais ir tas, ka esam kopā, ka varoņa sāpes kļūst par tavējām un mēģini tās remdēt kaut vai ar savu klātbūtni un sapratni. Tādas, redz, tās labās lietas.

ooooo

1 000 000 labu lietu. Pirmizrāde 23. jūlijā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu