Skatiens atduras pret ēnu • IR.lv

Skatiens atduras pret ēnu

Noslēguma riņķa deja tirgus laukumā. Foto — Krista Burāne
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Vēsture nepāriet — to pierāda Mārtiņa Eihes Rēzeknē uzvestā mistērija Mans kaimiņš ebrejs. Izrāde, kura jāredz

Mistērija ir tāds viduslaikos dzimis teātra žanrs: pilsētas amatnieki — katra cunfte noteiktā tirgus laukuma vietā — uzbūvē kādu dekorāciju un uz riņķi spēlē savu epizodi no Svētajiem rakstiem, mocekļu dzīvesstāstiem vai vēsturiskām hronikām. Kamēr skatītāji klejo no vienas grupiņas pie otras un paši veido savus rakstus, stāstus un vēsturi. Nav ne jausmas, vai režisors un tagad arī Rēzeknes teātra Joriks vadītājs Mārtiņš Eihe mistēriju kā uzveduma karkasu izvēlējies apzināti, taču iznākums ir pārliecinošs. 

Mistērija, no vienas puses, ir līksma un uzjautrinoša, bet palaikam biedējoša spēle. No otras puses, tā ir arī vistiešākais atgādinājums par cilvēku kā sīku putekli lielajā Radītāja izdomātajā pasaules ainā, kurā viss ir tepat un tagad — tie, kas ir, tie, kas bija, tie, kas būs reiz no jauna. Izrādē Mans kaimiņš ebrejs ir papilnam gan viena, gan otra. Neviens neraud, toties asaras skan smieklos, un smejas te daudz.

Spēles vietu ir desmit — visapkārt skaistajai Zaļajai sinagogai, arī tajā iekšā, un tirgus laukums tepat tuvumā vien ir, un tur beigās visi sanāks kopā riņķa dejā.

Sinagogā kāds vīrs atvadās no kāda cita vīra, kurš aizgājis. Smalks zēniņš kipu galvā izdzied izvadīšanas lūgšanu, kamēr otrs stāsta un pie katra notikuma noliek uz grīdas pa akmentiņam. Kas bijis ebreju kapsētā, atcerēsies tādus akmentiņus uz kapu plāksnēm — reizē mūžības un atmiņas simbolus. Viņš piedzimis vienā gadā ar Andreju Pumpuru, beigās nosaka stāstītājs.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu