Viņiem ir tiesības uz savu dzīvi

105 miljoni eiro vērtā projektā, kura svarīgākais mērķis ir nodrošināt pilnvērtīgāku dzīvi sabiedrībā cilvēkiem ar smagiem veselības traucējumiem, iekļauta tikai desmitā daļa no mērķauditorijas. Turklāt no šīs mazās sabiedrības grupas piecarpus gadu laikā pakalpojumus saņēmusi tikai ceturtā daļa. Neviens netic, ka projekta rezultātā sociālie aprūpes centri iztukšosies

Mājās labāk, — tā ar sirsnīgu smaidu sejā Andris atbild uz lūgumu salīdzināt dzīvi valsts sociālā aprūpes centra Zemgale Iecavas filiālē un biedrības Cerību spārni izveidotajā grupu mājā Siguldā, kur viņš dzīvo kopš pagājušā novembra. Biedrība jau kopš 2004. gada sniedz dažādus pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, un pēdējos gados dažus no tiem finansē no tā dēvētā deinstitucionalizācijas (DI) projekta. Tas ir 104,5 miljonus vērts Labklājības ministrijas vadīts projekts ar mērķi panākt, ka sabiedrības neaizsargātākie cilvēki dzīvo nevis izolētās institūcijās, bet sabiedrībā. 

Andris priecīgi pastāsta, ka, kopš viņa mājas ir Siguldā, vienmuļo dzīvi pansionātā nomainījuši daudzi notikumi. Darba dienās viņš iet uz dienas centru, kur darbojas aušanas darbnīcā, pēcpusdienā piedalās terapijas un rehabilitācijas nodarbībās. Kad atgriežas mājās, viņam ir iespēja pašam gatavot vakariņas vai pastrādāt galdniecībā. «Mums ir arī dārzs,» Andris palielās, ka labprāt ravē. 

«O, grupu mājā ir ļoti labi dzīvot,» apstiprina arī Valters, kuru satieku rosāmies Cerību spārni dienas centra keramikas darbnīcā. 

DI projekta ideja ir skaista — izmantojot Eiropas fondu miljonus, reorganizēt bērnunamus un sociālās aprūpes centrus, kur noslēgtībā dzīvo cilvēki ar smagiem veselības traucējumiem. No 105 miljoniem eiro 50 miljoni ir Eiropas sociālā fonda nauda pakalpojumu apmaksai, bet 55 miljoni — Eiropas Reģionālās attīstības fonda nauda infrastruktūras izveidei. 

No infrastruktūras naudas 5,5 miljoni atvēlēti ģimeniskai videi pietuvinātu mājokļu izveidei ārpus ģimenes palikušajiem bērniem, bet lauvas tiesa jeb 49 miljoni izmantojami grupu māju un dienas aprūpes centru izveidei cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. 

Savukārt no 50 miljoniem, kas paredzēti pakalpojumu apmaksai, mazākā daļa paredzēta ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem, bet 24 miljoni izmantojami pakalpojumu apmaksai cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, 14 miljoni — bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.

Taču projekta īstenošanas laikā, kopš 2015. gada, šo skaisto ainu sagandējušas daudzas nebūšanas. Domstarpību dēļ ar ministriju no dalības DI projektā uzreiz atteicās Rīgas pilsēta un vēl vairāki novadi. Tad 80 pašvaldības apņēmās izveidot 282 jaunas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas, bet astoņas pašvaldības aizvadīto gadu laikā no līdzdalības projektā dažādu iemeslu dēļ (nepietiekamais finansējums izmaksu segšanai, politisks lēmums) atteikušās, un līdz ar to pakalpojumu vietu skaits sarucis līdz 240. 

Projekta īstenošanai bija atvēlēti septiņi gadi, bet tagad, kad līdz projekta beigām atlicis tikai pusotrs gads, redzams — līdz šim izdarīta tikai ceturtā daļa no plānotā. Pakalpojumi pieejami tikai 59 vietās. Līdzīgi ir ar pakalpojumiem, kas DI projektā jāsniedz bērniem ar veselības traucējumiem, — izdarīta mazākā daļa no plānotā. 

Kāpēc Labklājības ministrijas vadītais DI projekts buksē? Un kāpēc vecāki netic, ka projekts ir sākums institūciju slēgšanai? Viņi joprojām uztraucas, kas ar aprūpējamajiem bērniem notiks tad, kad vecāku vairs nebūs. 

Bremzes nospieda pašvaldībās

Daudzu Ir intervēto ieskatā biedrība Cerību spārni Siguldā sociālo pakalpojumu jomā ir viena no labākajām. To netieši apliecina arī specializētajās darbnīcās satiktie cilvēki. Viņi ir smaidīgi un runātīgi, labprāt izrāda savus meistardarbus. Ivars mašīnadīšanas tehnikā ada tautiska stila šalles, Ojārs pirts cepurēm filcē pasakainas figūriņas, Roberts fotogrāfijās redzētās ainavas ataino filcētās gleznās, Aigars uz māla puķupodiem veido mozaīkas. Te cilvēki arī auž, apglezno zīda audumus, no pērlēm veido smalkas rotas. Viņu darinājumus sociālajā uzņēmumā Visi var pērk Valsts prezidenta kanceleja, Lielbritānijas vēstniecība un tūkstošiem cilvēku. 

Cerību spārnu dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir ne tikai specializētās darbnīcas un dažādas terapijas un rehabilitācijas nodarbības. Biedrība 2018. gadā saviem spēkiem izveidojusi grupu māju, kuras pakalpojumu izmaksas pašlaik sedz no DI naudas. «Pie mums uz Siguldu brauc no Inčukalna, Krimuldas, Cēsīm, Pārgaujas,» stāsta Cerību spārnu vadītāja Eva Viļkina. Viņasprāt, tas liecina, ka šādu pakalpojumu joprojām Latvijā trūkst. 

No 12. jūlija Cerību spārni sāk strādāt arī Cēsu novadā Amatā, kur par DI naudu izveidota jauna grupu māja desmit cilvēkiem, dienas aprūpes centrs ar 18 vietām un darbnīcas, kā arī nodrošinās dažādas terapijas bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. 

Bet Siguldā un kaimiņos Krimuldā pašvaldības par DI naudu vēl tikai grasās celt grupu māju un dienas aprūpes centru. Vairākums grupu māju un dienas aprūpes centru plāno nodot ekspluatācijā projekta pēdējos gados. Kāpēc? Eva Viļkina izvairās kritizēt pašvaldību darbu, tomēr atklāti pasaka — viena no kļūdām DI projektā bija ministrijas lēmums izvēlēties par partneriem tikai pašvaldības. 2015. gadā, kad tika plānots DI projekts, nevalstiskās organizācijas pieteikušās virzīt projektu divu iemeslu dēļ — tās vislabāk zina, kādas ir vajadzības cilvēkiem ar veselības traucējumiem, un vairākums no tām ir arī sociālo pakalpojumu sniedzēji. Tomēr ministrija izvēlējās īstenošanu uzticēt pašvaldībām, lai pakalpojumi «vienmērīgi» un «harmoniski» tiktu attīstīti visos Latvijas novados, paskaidro tās pārstāvis Aldis Dūdiņš.

Diemžēl tieši pašvaldības bremzējušas projekta īstenošanu. Ministrijas pārstāvji Ir atzīst, ka daudzas pašvaldības nav vēlējušās attīstīt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus vai gribējušas tos veidot nepiemērotās vietās: pamestās ēkās, grūti sasniedzamās nomalēs. Tad daudzas draudējušas izstāties no projekta, atklājot, ka būvdarbu sadārdzinājuma dēļ pieaug to līdzfinansējums. Tāpēc ministrija sameklējusi projektam vēl 10 miljonus. «Papildu naudu atradām, lai amortizētu deficītu būvniecības jomā,» saka Dūdiņš.

«Mēs ilgi labticīgi ticējām, ka valstī tiks izveidoti pakalpojumi cilvēkiem ar smagiem veselības traucējumiem, bet pirms dažiem gadiem sapratām: ja mēs to nedarīsim paši, vienkārši novecosim un nomirsim, un mūsu pieaugušie bērni nonāks institucionālā aprūpē,» saka Inga Šķestere no biedrības Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi, kura grupu mājas izveidei vāc naudu, pārdodot sveces. Foto — Ieva Salmane

Lai uzceltu māju, pārdod sveces

Tā kā DI projektu īsteno pašvaldības, nevis sociālo pakalpojumu sniedzēji, tie tiešā veidā pie DI naudas netiek. Tāpēc biedrība Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi, lai uzceltu grupu māju Rīgā, krāj naudu, pārdodot sveces, ko gatavojuši jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem. 

«Mēs ilgus gadus labticīgi ticējām, ka valstī tiks izveidoti pakalpojumi cilvēkiem ar smagiem veselības traucējumiem, bet pirms dažiem gadiem sapratām: ja mēs to nedarīsim paši, novecosim un nomirsim un mūsu pieaugušie bērni nonāks institucionālā aprūpē,» saka Inga Šķestere no biedrības. Pēc vecāku pārliecības, dzīve institūcijā ir pretrunā ANO konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām. Biedrībā pārliecināti, ka dzīve sabiedrībā jānodrošina jebkuram cilvēkam neatkarīgi no tā, cik smagi ir viņa funkcionālie traucējumi. 

«Mārtiņš vienmēr ir dzīvojis normālu dzīvi sabiedrībā, viņš ir daļa no sabiedrības, vienmēr ir bijis sociāli aktīvs,» Inga Šķestere runā par savu 34 gadus veco dēlu. «Viņš ir piedzīvojis dzīvi, un viņam ir tiesības uz savu dzīvi. Institūcijā sava dzīve nav vispār iespējama.» 

Pēc Šķesteres stāstītā, Rīgas pašvaldība ir labs piemērs citām — netrūkstot ne dienas aprūpes centru, ne specializēto darbnīcu. Bet, lūk, grupu māju cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem, kuriem vajadzīgs pastāvīgs atbalsts, trūkst. Rīgā lielākoties esot grupu dzīvokļi, katrā pa vienam iemītniekam, ikviens no viņiem ar nelielu atbalstu dzīvojot «pietiekami» patstāvīgu dzīvi. «Bet mūsu jauniešiem vajadzīgs pastāvīgs atbalsts,» saka Šķestere un paskaidro, ka biedrības iecerētajā grupu mājā katram būs sava istaba un vannasistaba, bet uz katriem četriem cilvēkiem būs kopīgo aktivitāšu telpa un virtuve. 

Biedrība esot runājusi ar Rīgas pašvaldības pārstāvjiem par atbalstu mājas celtniecībā, bet tā izteikusi gatavību maksāt par pakalpojumu «grupu mājoklis» tikai tad, kad māja būs gatava. 

Tad biedrība vēstules ar lūgumu atrast valsts naudu līdzfinansējumam grupu mājas celtniecībai nosūtījusi valdības vadītājam Krišjānim Kariņam un Finanšu ministrijai. Abas vēstules pāradresētas Labklājības ministrijai, kas atbildējusi — likums paredz, ka valsts piedalās grupu māju aprīkošanā 50% apmērā tikai to izveidošanas gadā. «Tātad līdzfinansējumu varam saņemt tikai grupas mājas iekārtošanai,» secina Šķestere. Minējumiem, kā būtu, ja Rīga būtu piedalījusies DI, viņa nenododas. Pat tad, ja tā būtu bijis, biedrība pati nevarētu saņemt naudu mājas celtniecībai. 

Pērn novembrī biedrība, izmantojot ziedojumus un sveču pārdošanā nopelnīto naudu, nopirkusi zemesgabalu — gandrīz 9000 kvadrātmetrus.  Pavasara talkās teritorijas labiekārtošanai piedalījies arī Valsts prezidents ar kundzi. «No valsts puses tas ir bijis vienīgais atbalsts,» saka Šķestere. Arhitekti ziedojot savu darbu — sagatavojuši mājas metu, tagad sākot to projektēt. No provizoriskās celtniecības izmaksām biedrība sakrājusi 10%. «Mums tas ir daudz. Mēs esam tik daudz vīlušies, tik daudz reižu vīlušies un sapratuši, ka tas, uz ko mēs esam cerējuši, neīstenojas, ka vairs nevaram izlaist no savām rokām procesu vadību šā pakalpojuma izveidē,» uzsver Šķestere. Manuprāt, viņa ir apbrīnojami stipra savā pārliecībā, ka grupu māju izdosies uzcelt. «Nē, mēs neesam stipri cilvēki, mēs esam situācijā, kad mums nav izvēles.»

DI projektā no 53 ieplānotajiem grupu mājokļiem ar 621 vietu līdz šim izveidoti 13 (155 vietas). Pat tad, ja iekārtos visus mājokļus, Ir intervētie pārliecināti — nepietiks! Bet, pēc Šķesteres vārdiem, grupu mājas pakalpojums ir tik dārgs, ka bez valsts līdzfinansējuma pašvaldības to neveidos. Ministrijas pārstāvja Dūdiņa ieskatā, nauda jāmeklē Eiropas fondos, no kuriem Latvijai plāno piešķirt naudu inovatīvu sociālo pakalpojumu attīstībai. Pagaidām gan neesot paredzēta nauda infrastruktūras izveidei, bet ministrija uzstājot, ka tāda ir nepieciešama.    

Kūtrums īstenošanā

Lai gan ministrija DI projektā par sadarbības partneriem izvēlējās pašvaldības, lai pakalpojumi būtu vienlīdz labi un pieejami visā Latvijā, vecāku stāstītais vedina domāt, ka Rīgas plānošanas reģionā projekts īstenots kūtrāk nekā citos novados. Šis reģions arī bez Rīgas, kas projektā nepiedalās, aptver plašas teritorijas no Kandavas līdz Lielvārdei un tālāk līdz Salacgrīvai, kopā 28 novadus un vēl Jūrmalu.

Rīgas plānošanas reģionā DI projektā gadiem ilgi nepapildināja klientu loku. Ministrija noteica — lai cilvēki DI projektā varētu saņemt pakalpojumus, jāorganizē viņu vajadzību izvērtēšana. To uzticēja veikt DI projekta naudas dalītājiem piecos plānošanas reģionos: Rīgas, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales, kur katrā ir savs koordinators. Katrā plānošanas reģionā izvērtēšanai atvēlēja vidēji 300 000 eiro. Taču izpildījums atšķiras — Zemgales, Vidzemes, Latgales un Kurzemes plānošanas reģionā ir bijušas papildu izvērtēšanas cilvēkiem ar veselības traucējumiem, bet Rīgas plānošanas reģionā līdz 2021. gadam tādu nebija. Piemēram, Zemgalē, izmantojot 2018. un 2020. gadā piešķirto papildu naudu, projektā iekļauto cilvēku skaits palielināts no 656 līdz 1012. 

Dace Voitkeviča, kas vienā no pilsētām Rīgas tuvumā audzina deviņgadīgu bērnu, kuram ir vidēji smagi funkcionālie traucējumi, stāsta: «Tiem bērniem, kas piedzima pēc 2017. gada, [un arī] tiem, kuriem invaliditāte tika noteikta vēlāk vai kas mainīja dzīvesvietu, — viņiem visiem, lai saņemtu rehabilitāciju un citus pakalpojumus, bija vajadzīga izvērtēšana. Bez iemesla likt gadiem ilgi gaidīt uz pakalpojumu, ko apmaksā no Eiropas naudas, — manuprāt, tas ir cietsirdīgi attiecībā pret šiem bērniem.»

Ministrijā skaidroja, ka viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc Rīgas plānošanas reģionā papildu iesaistīšana projektā notikusi tikai 2021. gadā, — iepriekš prioritāte esot bijusi nodrošināt pakalpojumus jau izvērtētajiem cilvēkiem, bet 2020. gadā jaunas izvērtēšanas kavējis kovids. Šogad Rīgas plānošanas reģionā vismaz 300 bērni beidzot būs jāizvērtē.

Maz, kas saņem pakalpojumu

Latvijā ir ap 90 tūkstošiem cilvēku, kuriem ir diagnosticēti psihiski vai uzvedības traucējumi, no viņiem nepilni 24 tūkstoši cilvēku ir cilvēki ar smagiem veselības traucējumiem. DI projektā laikā līdz 2023. gada beigām plānots iesaistīt 2100 jeb 9% no viņiem visiem. Līdz 2021. gada 30. jūnijam DI projektu finansētus pakalpojumus bija saņēmuši tikai 710 cilvēki, tātad trešdaļa no plānotā.

Smagi un lēni DI projektā veidojas arī jauni pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Latvijā ir 8400 bērnu, kuriem noteikta invaliditāte. Projektā pagaidām izveidoti tikai astoņi dienas aprūpes centri 75 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, no plānotajām 38 sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas vietām pagaidām izveidotas tikai deviņas. 

Kļūdas pieļautas pakalpojuma Atelpas brīdis izveidē. Projekta īstenošanā atklājies, ka ministrijas noteiktā cena par pakalpojumu — 42 eiro — nesedz visas izmaksas. Biedrība Cerību spārni divus gadus sniedza Atelpas brīža pakalpojumu. «Kad sapratām, ka paši piemaksājam no ziedojumu fonda valsts finansētam pakalpojumam, izlēmām — tas jāslēdz,» stāsta Eva Viļkina. Pērn samaksa par pakalpojumu palielināta līdz 73 eiro dienā, taču nu atklājies — tā kā Atelpas brīdis pieprasīts lielākoties skolēnu brīvdienās, daudzi sociālo pakalpojumu sniedzēji nevēlas komplektēt speciālistu komandu tikai vasaras mēnešiem.

Vai pašvaldības finansēs? 

«Tā jau nav, ka nekas nav izdarīts,» saka Inga Baļe no Jelgavas, kuras 15 gadus vecajam dēlam ir smagi veselības traucējumi: garīga rakstura traucējumi, epilepsija, autisms. Viņas ģimene saņem atbalstu Zemgales plānošanas reģionā. Dēlam esot asistente jeb auklīte, kuras darbs daļēji tiek segts no DI naudas. Pateicoties viņas darbam, Inga Baļe var strādāt. DI projektā Ingas dēlam apmaksātas arī dažādas fizioterapijas un rehabilitācijas nodarbības. «Mums iedeva sarakstu, kādi pakalpojumi tiek piedāvāti. Izmantojām fizioterapijas, logopēda, psihologa nodarbības. Nebija nekādu ierobežojumu naudas summās, tika noteikts tikai pakalpojumu skaits. Arī vecākiem bija pieejamas desmit apmaksātas vai nu psihologa, vai fizioterapeita konsultācijas,» stāsta Baļe. 

Dace Strautkalne, DI projekta koordinatore Zemgales plānošanas reģionā, precizē, ka projekta īstenošanas laikā ir bijušas daudzas izmaiņas ar nolūku uzlabot pakalpojumus vai to pieejamību. Valdības noteikumos, kas saistīti ar deinstitucionalizāciju, laikā kopš 2015. gada veikti desmit grozījumi. Piemēram, sākotnēji iecerēts, ka par DI naudu auklīte tiks algota tikai bērniem vecumā līdz četriem gadiem. Pirmajā gadā bija iecerēts, ka šāds pakalpojums būs pieejams tikai astoņiem bērniem visā Zemgales novadā. Kad DI projekta koordinatori sapratuši, cik ļoti šāds pakalpojums ir pieprasīts, turklāt ne tikai maziem bērniem, panākts, ka auklītes palīdzība pieejama aprūpējamiem bērniem līdz 18 gadiem. Šobrīd Zemgalē šādu pakalpojumu saņem 127 bērni.  

Tā kā projektam palielināts finansējums, paplašināts arī pieejamo pakalpojumu klāsts. Sākotnēji Zemgalē nav bijis plānots veidot dienas aprūpes centru bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, bet, redzot, ka tādi ir vajadzīgi, tādus veido deviņās pašvaldībās 104 bērniem. Pakalpojumu skaits vecākiem palielināts no 20 līdz 40 reizēm. Bērniem ar funkcionāliem traucējumiem pieejamo pakalpojumu skaits pieaudzēts no 40 līdz 100. Taču visos plānošanas reģionos atzīst — grupu māju un dienas centru izveide gan pamatīgi aizkavējusies. 

DI projektu vienošanās paredz, ka vēl piecus gadus pēc projekta beigām 2023. gadā pašvaldības turpinās finansēt visus jaunizveidotos sociālos pakalpojumus. Taču vecāki intervijās neslēpa šaubas, vai pašvaldības tiešām to darīs, vai turpinās finansēt dārgo atbalsta sistēmu arī pēc 2028. gada. 

Dūdiņš no ministrijas skaidro: sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā esot noteikts princips «nauda seko klientam», tāpēc pašvaldībām vajadzētu būt ieinteresētām nodrošināt sociālos pakalpojumus.  

«Domāju, ka pašvaldības finansēs,» saka Strautkalne. DI projekta sākumā tiešām bijis grūti pašvaldību politiķus un darbiniekus pārliecināt, ka cilvēkiem ar invaliditāti vajadzīgi jauni pakalpojumi. Daudzi domājuši, ka «šiem cilvēkiem institūcijas ir pats labākais. Taču politiķi un sabiedrība kopumā kļuvusi izprotošāka un atbalstošāka,» saka Strautkalne. Dalība DI projektā pierādījusi — jo lielāks atbalsts cilvēkiem ar veselības traucējumiem, jo vairāk tiek veicināta nodarbinātība un iekļaušanās darba tirgū, jo mazāks slogs pašvaldību sociālajam budžetam. 

Arī Ināra Krūtkrāmele, DI projekta koordinatore Latgales plānošanas reģionā, stāsta, ka sākumā daudzas pašvaldības šaubījušās, vai pietiks klientu grupu mājām un dienas aprūpes centriem. «Tagad vairs nevaram apmierināt pieprasījumu,» saka Krūtkrāmele. «Vilciens ir pareizajās sliedēs.»

Netic, ka institūcijas slēgs

Taču neviens no Ir intervētajiem netic, ka DI projekts novedīs pie sociālo aprūpes centru slēgšanas un viņiem vairs nebūs jābaidās, ka viņu pieaugušie, taču aprūpējamie bērni reiz nonāks sociālās aprūpes centros.

«Kādas ir izredzes, ka Roberts nenonāks institūcijā? Nezinu,» saka Baļe. «Tāds Roberts, kāds ir šobrīd, institūcijā noteikti būs nozāļots vai piesiets pie gultas. Neviens viņam neskraidīs pakaļ tā, kā vecāki to dara. Ja viņš nonāks institūcijā, viņš nomirs, piesiets pie gultas.» 

«Ja ar mani šodien kaut kas notiek, tad mans pieaugušais bērns nonāks institūcijā un tur nomirs,» saka arī Inga Šķestere. Viņa tā saka aiz pārliecības, ka deinstitucionalizācijas procesa valstī kā tāda nav. «Ir projekts, kas beidzas 2023. gadā. Ja šobrīd valsts atbalsts būtu tam, lai cilvēki vairs nenonāktu institūcijās, mēs varētu runāt par deinstitucionalizāciju pēc būtības. Bet tā nav!»

Lai gan pēdējo piecu gadu laikā puse no valsts sociālās aprūpes centriem ir likvidēti, atlikušie četri centri ir «izkaisīti» 25 filiālēs. 2020. gadā to uzturēšana valstij izmaksājusi 50  miljonus eiro. Joprojām divas trešdaļas cilvēku ar smagiem veselības traucējumiem dzīvo institūcijās. Pēc ministrijas pagājušā gada decembra datiem, valsts finansētajos aprūpes namos dzīvoja 4382 cilvēki, bet pašvaldību finansētajās grupu mājās — tikai 268 cilvēki. Vēl 1003 dzīvoja ģimenēs un saņēma dienas aprūpes centru pakalpojumus, 106 darbojās specializētās darbnīcās, bet 381 tika aprūpēts mājās. Tātad tikai viena trešdaļa saņem sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus. 

«Centru reorganizāciju diez vai mēs varētu uzskatīt par pašmērķi,» paskaidro Dūdiņš. «Par reorganizāciju mēs varētu runāt tikai tad, kad katram sociālā aprūpes centra iedzīvotājam varētu piedāvāt sabiedrībā balstītu pakalpojumu. Bet diemžēl arī pēc tam, kad deinstitucionalizācijas projekts beigsies, mēs nevaram droši apgalvot, ka visiem klientiem varēsim piedāvāt. Kādā x stundā tas notiks, bet novilkt niknu sarkano līniju, piemēram, ka no 2023. gada 1. janvāra institūciju vairs nebūs, nevaru.»

Ministrijā gan skaidro — lai gan lēnām, klientu skaits lielajos centros samazinās. Pēdējo trīs gadu laikā tajos dzīvojošo cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem skaits samazinājies no 4587 līdz 4382. Ik gadu no valsts finansētajām institūcijām uz dzīvi citur pārceļas vidēji 93 cilvēki. 

Taču katru atbrīvoto vietu centros nekavējoties aizņem kāds cits — pērn valsts aprūpes institūcijās iestājās 190 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Rindas uz centriem ir ļoti garas —  šā gada 1. jūlijā rindā bija 311 cilvēki.

Dace Voitkeviča stāsta, ka ļoti gaidījusi, kad viņas pilsētā atvērs dienas centru bērniem ar garīga rakstura traucējumiem. Tagad vairs necerot, tāpēc plāno to veidot kopā ar citiem vecākiem pašu spēkiem. «Kamēr mēs ceram un gaidām, bērni vienkārši izaug,» saka Voitkeviča. «Diemžēl jau tagad skaidrs, ka diezin vai grupu māju pietiks visiem. Ja vecāki izveidos grupu māju, tā tiešām būs. Bet, ja to veidos projektos tikai tāpēc, ka Eiropa dod naudu, bez īstas izpratnes par pakalpojuma būtību, tad nav zināms, kāds būs rezultāts.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem