Elīna Bērziņa, ugunsdzēsēja un glābēja • IR.lv

Elīna Bērziņa, ugunsdzēsēja un glābēja

«Ilgi domāju par matu griešanu, bet mani atturēja stereotips, ka meitenēm vajag garus matus. Pirms gada sapratu, ka man vienalga, ko citi domās. Jau pirmajā izsaukumā pierādījās, ka īsie mati der daudz labāk,» saka ugunsdzēsēja un glābēja Elīna Bērziņa. Foto — Jānis Leščinskis
Marija Leskavniece

Esmu vienkāršs cilvēks, un man lielāko gandarījumu sniedz tas, ka varu darīt šo darbu, saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes 2. daļas ugunsdzēsēja un glābēja Elīna Bērziņa. «Beidzot!» viņa piebilst. Šodien, 1. jūlijā, pagājis tieši mēnesis, kopš viņa tur strādā. Taču uz mērķi Elīna gājusi četrus gadus. Profesiju apguvusi Saldus tehnikumā un šajā pašā daļā bijusi arī praksē. Un tieši tās svaigi izremontētais depo kalpojis par vienu no ieejas biļetēm profesijā. Citi gluži vienkārši nav piemēroti tam, lai telpās strādātu abu dzimumu glābēji. Elīna gan atzīst, ka šobrīd jūtas nedaudz nogurusi no lielās uzmanības, kas pievērsta faktam, ka darbu sākusi ugunsdzēsēja sieviete. Tomēr prieks par darbu un iespēju palīdzēt cilvēkiem ir lielāks.

Tehnikumā viņas kursā bija tikai trīs meitenes, pārējie kursabiedri — puiši. «Bet atšķirību īsti nevarēja just, vai arī mēs tai nepievērsām uzmanību. Pārsvarā darbojāmies visi kopā. Neviens nepārmeta. Neteica — tu esi meitene, tu jau nevarēsi. Drīzāk iedrošināja,» stāsta Elīna. Arī vairāki kursabiedri tagad strādā par glābējiem Rīgā, citi palikuši Kurzemē. Kuldīdznieci Elīnu mācīties par glābēju pamudināja mamma. «Es pat neapsvēru domu, ka varētu vienkārši palikt mācīties vidusskolā,  gribēju ņemt klāt profesiju.» Tehnikumā jaunieši apguva ierindas mācību, civilo aizsardzību, mācījās par glābējiem nepieciešamo aprīkojumu. 

Rūpes par aprīkojumu ir svarīga glābēju darba daļa, paskaidro Elīna. «Nav tā, ka mēs vienkārši guļam un kūkojam, kamēr gaidām izsaukumu,» viņa noraida populāro mītu. Ir jārūpējas par inventāru, jālabo tehnika, jāmācās un jānokārto fiziskie normatīvi. Tomēr diena no dienas var atšķirties. Reiz prakses laikā Elīna piedzīvojusi arī tādu, kurā bijuši astoņi izsaukumi. «Sākumā man bija uztraukums par to, ka, kamēr kaut ko darīšu, būs izsaukums un es nepaspēšu aizskriet līdz mašīnai. Pati sevi lieki satraucu, likās, ka galvā skan trauksmes signāls. Bet īstenībā tā nav, nezinu, kas būtu jādara, lai nepaspētu saģērbties.»

Mūsu saruna notiek dienā pēc pirmā izsaukuma, kurā Elīna devusies kā glābēja. «Ir pilnīgs miers. Visu laiku pie sevis atkārtoju aprīkojuma izvietojumu mašīnā,» viņa saka, kad pavaicāju, kādas sajūtas bijušas ceļā. Vēl, protams, nedaudz trūkst pārliecības par savas rīcības pareizību visās situācijās. Bet kolēģi iedrošinājuši un pamācījuši. «Pēc izsaukuma bija liela gandarījuma sajūta, ka es to paveicu un izturēju,» viņa atzīst.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu