Gunas Zālamanes un Dairas Kiļupes dārzs Cēsu novadā ir tikai 250 kvadrātmetri, kas sagādā gan papilnam ēdamā un smaržīgu ziedu, gan pievilina citus mācīties kārus dārza entuziastus
Uz mazo dārziņu pie skolotājām brauc daudz interesentu, kuri uzdod dažādus jautājumus. Ko darīt, ja dārzs atrodas sausā un neauglīgā kāpu smiltī? Kā rīkoties, ja dārzs slīkst mitrā vietā? Kā ierīkot dārzu slīpā uzkalnā, kura augšgals cepas saulē, bet zemajā galā augi mokās ar pastāvīgi slapjām kājām? Uz pilnīgi visiem jautājumiem Dairai un Gunai atbilžu nav. Cilvēkam jāapzinās savu spēku samērs pret māti dabu. Bet noderīgs padoms viņām ir vienmēr.
Permakultūras dārzniecībai viņas pievērsās pirms 10 gadiem, pašas mācoties no grāmatām, savas praktiskās pieredzes un lielajām kļūdām. Krietni vēlāk draudzenes nokārtoja permakultūras dizaineru sertifikātus, kas ļauj mācīt arī citus dārzniekus. Tikai nepārprotiet — šajā gadījumā dārza dizains nenozīmē barokālas puķu dobes astoņnieka formā ar saskaņotu krāsu puķēm un skujeņiem. Permakultūras dārzs var būt pat ļoti skaists, bet Instagram stila ideālie attēli tomēr šeit nebūs pirmajā vietā. Galvenie dizaina elementi būs zemē ieguldīta koksne, zaļo augu masa, komposts, augu virca un siens. Un laimīgi, ražīgi augi šai tortei pa virsu.
Slikta vieta?
Daira un Guna brauc arī pie cilvēkiem uz viņu dārziem, lai konsultētu par dobju un siltumnīcu ierīkošanu. Jautāju par tālāko Latvijas galu, kur abas bijušas dārzu ierīkošanā, bet Guna uzsver, ka attālumam nav nozīmes — galvenā ir sarežģītības pakāpe! Piemēram, pērn palīdzējušas ierīkot dārzu Ādažu novadā priežu mežā, kur augsne ir plika, sausa un bezcerīga kāpu smilts. «Tur pat zāle neauga, mauriņa vietā zēla mārsils. Bet dārza īpašniece daudz strādā un ceļo, viņai nav laika katru dienu skriet ar šļūteni to visu bezcerīgi laistīt. Uztaisījām pirmās dobes un siltumnīcu. Sezonas laikā tās jālaista tikai četras reizes. Raža bija tāda, ka saimniece dalīja tomātus, gurķus un citus labumus radiem, draugiem un kolēģiem. Šovasar atkal papildinājām auglības un mulčas kārtas,» stāsta Guna.
Viņa zina, ko nozīmē ierīkot dārzu sliktā vietā, jo pašai tāda bija. «Mēs nejautājām iepriekšējiem saimniekiem, ko viņi tai nabaga zemei nodarījuši, bet tā bija pilnīgi nedzīva un noplicināta. Nevienas sliekas, nevienas vabolītes — mirusi zona! Pamataugi bija zaķkāposti, ganu plikstiņš un tītenis. Gurķi, kurus pirmajā gadā iestādījām, no šausmām ielīda atpakaļ zemē.» Bet, izmantojot permakultūras paņēmienus, jau trešajā gadā viss auga uz urrā. Lielākā galda biete svēra 2,3 kilogramus, puravs bija pusotru metru garš. Tādēļ pirmā mūsu stāsta svarīgā atziņa skan — nav sliktas vietas un sliktas zemes, ir tikai nepareiza saimniekošana.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.