Notvert kustību • IR.lv

Notvert kustību

Edīte Tišheizere

Radošas personības reflektē par laiku, kurā atrodamies, kā par lūzuma punktu un nākotnes vēsturi

Kinorežisore Laila Pakalniņa

Šobrīd Laila Pakalniņa domā par… kaķiem. Tās nav dīkas atpūtas domas pēc pērn pabeigtās un jau pasaules kinofestivālos izrādītās aktierfilmas Spogulī un divām dokumentālajām filmām Mājas un Putnubiedēklis, kuras arī jau ir dažādās gatavības pakāpēs. Es domāju par kaķiem ir nākamā scenārija darba nosaukums.

Laiks ir bijis ražīgs, tiesa, Latvijā tā arī neparādītā filma Spogulī rada bažas par kultūras notikumu sastrēgumu tajā brīdī, kad viss nāks klajā, bet — «vai varam teikt, ka gleznu var būt par daudz, filmu par daudz, kultūras par daudz»? Protams, paradoksāla ir situācija, ka filmu Spogulī ir redzējuši skatītāji Lietuvā un Igaunijā, kur Tallinas festivālā Melnās naktis pagājušā gada septembrī notikusi pasaules pirmizrāde, bet mājās tā paredzēta tikai šoruden. Tomēr jau tagad filmu rāda Čehijā, ir apstiprināta piedalīšanās vēl 15 festivālos. Visur tā būs redzama uz lielajiem ekrāniem. «Tas ir būtiski! Esmu aizņēmusies teicienu, ka kino var baudīt tikai tad, ja ekrāns ir lielāks par vietu, uz kuras skatītājs sēž. Vai pirmie skatītāji būtu klieguši, ja brāļu Limjēru nofilmētais vilciens viņiem brauktu virsū no ekrāna, kas tikko lielāks par A4 lapu? Spogulis uzņemts selfiju formā — viss griežas un pārvietojas —, un no mazā ekrāna nemaz nevar sajust to vieglo reiboni.»

Spogulī ir laikmetīga versija par Sniegbaltītes tēmu — absolūti labā pretstats absolūtajam ļaunumam. «Šī man nav pirmā filma, kuras pamatā ir pasaka, — tāda bija jau Kurpe. Man ir svarīgi paņemt arhetipisku situāciju un paraudzīties uz to no šodienas viedokļa. Sniegbaltītes stāstā mani iedvesmoja tas, ka ļaunums sarunājas ar sevi spogulī. Man gribējās, lai visi sarunājas ar sevi un ir patiesi spogulī — arī labā Sniegbaltīte, kas citādi ir pats garlaicīgākais tēls. Mēģināju parādīt arī to, kā pasakā nav. Piemēram, neatbildēts ir jautājums par Sniegbaltītes tēvu — pazūd meita, bet viņš ne meklē, ne tur kādu aizdomās. Par filmu daudz domāju pirms un varu reflektēt pēc, bet strādājot es faktiski nedomāju, tas ir intuitīvs process.»

Savukārt par kaķi režisorei ideja radusies, kad ilggadējā darbabiedra, operatora Ginta Bērziņa rokās nonākušas vairākas pagājušā gadsimta 60.—70. gadu fotofilmiņas, kuras pat īsti nevarot saukt par amatieriskām. «Tas ir slikts, kļūdains foto, bet tur ir arī bezgalīgs naivums. Teiksim, cilvēks daudz fotografējis kaķi, bet tas nekur nav asumā. Kaķi viņš nav spējis notvert, bet varbūt tas arī nav vajadzīgs. Jo viņš ir notvēris kustību.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu