Atpakaļ normalitātē? • IR.lv

Atpakaļ normalitātē?

1
Blanšas lomā Ieva Puķe, Mičs — Rihards Jakovels. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Ilgu tramvajs Valmieras teātrī — par ko ir izrāde, īsti nav skaidrs

Šī recenzija — pirmā pēc ilgāka laika — jāsāk ar stāstu. Kāda mana draudzene šomēnes pamanījās nopirkt biļetes uz četrām izrādēm. Kad prasīju, uz ko, atbilde skanēja: vai nav vienalga? Pieņemu, ka tā šobrīd domā daudzi, un arī kritiķi nav izņēmums. Aizvadītais gads bijis tik smags, ka prieks izrauties normalitātē ir spēcīgāks nekā pārdomas par to, kas tiks gūts.

Saprotams arī, ka teātriem, tik ilgi strādājušiem «ķēķa» režīmā, ir nepieciešams laiks, lai iešūpotos darbam. Un tomēr stāstam ir arī otrā daļa — prasības atgriežas ātri, jau pēc otrās izrādes manas draudzenes rozā briļļu entuziasms bija jūtami mazinājies. Man šķiet, ir būtiski saprast, ka skatītāju tomēr nāksies iekarot, citādi… Bet Edmunda Freiberga iestudētais Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajs manām pārdomām piešķir arī tādu aktualitāti, kas īpaši attiecas uz kritiķa darbu. Vai (cik lielā mērā) jāņem vērā «īpašie apstākļi»? Ko no trūkumiem var un ko nevar attaisnot ar pandēmijas dīkstāvi? Un — varbūt vissvarīgāk — kā nodrošināt, lai brīdī, kad atsāksies normāls darbs, prasības pret kvalitāti nebūtu atslābušas ne zālēs, ne uz skatuvēm?

Un tāpēc — par Ilgu tramvaju. Viljamsa luga Latvijā iestudēta tik daudzveidīgi, ka katra jauna versija intriģē tāpēc vien, ka kārojas uzzināt, kā tiks risināts galveno varoņu konflikts. Kas notiek starp ASV dienvidu aristokrātiskās pagātnes elpas apdvesto Blanšu un viņas māsas Stellas vīru Stenliju, melnstrādnieku, otrās paaudzes imigrantu, tajā neilgajā laikā, kad abi spiesti sadzīvot nelielā dzīvoklītī Ņūorleānas nomalē? Kāpēc šī attiecības kļūst tik ekstrēmi nežēlīgas?

Latvijā slavenākā Ilgu tramvaja versija ir 1969. gadā pirmizrādītais Alfrēda Jaunušana iestudējums, kurā Blanšu spēlēja Antra Liedskalniņa. Viņa iedibināja tradīciju varoni uztvert kā trauslu ziedu, ko salauž brutāls prastums. Jaunākos laikos interpretācijas nav tik viennozīmīgas — Ilgu tramvaju var izlasīt kā stāstu par spēcīgu personību sacensību par varu ģimenē, kā vēstījumu par absolūti sievišķā un vīrišķā satikšanos, kurā iekāre mijas ar vēlmi iznīcināt. Arī par aizvainojumu, nespēju saprasties dažādiem (bet varbūt pārāk līdzīgiem) cilvēkiem, traumām… Blanša tiek ieraudzīta ne tik cēla, bet Stenlijs — ne tik prasts, kā viņiem patīk sevi tēlot. Iespējams ir gandrīz vai jebkas, jo Viljamss lugā neko nepasaka tekstā; viss, kas ir būtisks, starp varoņiem notiek aiz vārdiem — skatienos, intonācijās, pauzēs. Ne velti Ilgu tramvajs ir psiholoģiskā teātra zelta klasika.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu