Putina dažādie draugi

ES līderi spēja vienoties par prasībām Krievijai un nosodījumu Ungārijai

Saulgrieži Eiropā šogad bija arī politiski karsti. Eiropas Savienības valsu vadītāji 24. un 25. jūnijā vienojās negaidīti stingrā nostājā pret Krieviju, turklāt pēc tam, kad bija noraidījuši Francijas prezidenta Emanuēla Makrona un Vācijas kancleres Angelas Merkeles piepešo ierosinājumu visiem tikties ar Putinu. Šis priekšlikums tā saniknoja citus, ka Eiropadomes paziņojums par Krieviju sanāca skarbāks, nekā varēja gaidīt.

Gandrīz vienprātīgi Eiropadome vērsās arī pret Kremļa uzticamākā sabiedrotā Eiropā Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna homofobisko politiku. Briselē viņu mēģināja aizstāvēt tikai Polijas un mazliet arī Slovēnijas premjerministrs. (Bet Rīgā un Ogrē, smejies vai raudi, arī mūsmāju Nacionālā apvienība.)

Dienu pirms Eiropadomes Merkeles un Makrona paziņotā ideja atsākt ES valstu vadītāju kolektīvās tikšanās ar Putinu atbilst abu valstu tradicionālajai apmātībai ar «dialogu» kā labāko atbildi uz Krievijas agresivitāti. Tomēr gan priekšlikuma laiks, gan veids, kā tas tika pasniegts, atstāj pagaidām neatbildētus jautājumus, ko īsti abi bija vēlējušies panākt.

Tajā pašā dienā, kad Francijas un Vācijas līderi ieteica atsākt ES augstākā līmeņa diplomātiskās attiecības ar Putinu, kuras ES apturēja pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, Krievijas bruņotie spēki vērsās vai vismaz paziņoja, ka esot vērsušies pret britu karakuģi Melnajā jūrā starptautiski atzītos Ukrainas teritoriālajos ūdeņos. Dažas dienas pirms tam, 16. jūnijā, Eiropas Komisija publicēja paziņojumu par attiecībām ar Krieviju, kuru stratēģijai jābūt «dot pretsparu, atturēt un iesaistīt». To prezentēdams, ES ārpolitikas augstais pārstāvis Žuzeps Borels uzsvēra, ka «pašreizējos apstākļos» ES partnerības atjaunošana ar Krieviju ir «tāla perspektīva». EK prezidente Urzula fon der Leiena piebilda, ka Krievijas agresīvā rīcība pēdējos gados radījusi «lejupejošu spirāli».