Inese Zandere noteikti ir viena no visvairāk mīlētajām latviešu dzejniecēm. Ne tikai tajā nozīmē, ka auditorija mīl viņu, bet arī tādēļ, ka viņa mīl. Mīl lietas un ainavas, cilvēkus un taisnību, un tādā kā nemodernā, bet viedā veidā mīl dzimteni. Jaunākais krājums ir par to — urķīgajā Zanderes stilā dzejniece mēģinājusi atšķetināt saknes un zarotnes, kas veido viņu pašu un šķir no patiesības. To var skatīt kā daudzdimensionālu, nereālās realitātes meklējumu1, bet tam ir nepārprotams sakars ar brīvību un patriotismu, tādēļ krājums uzrunā kā mūsdienīga un gudra patriotiskā dzeja2.
Ceļš uz patiesību un sevi — izbaudāms ar smaržu, garšu, tausti un skaņu — vispirms ved caur Latvijas liepu alejām uz skolu, mājām vai cauri parkam un ir, domāju, daudziem pazīstams: «kura ir mana liepa // kamenes balss: / tā viduvējā tā viduvējā / ar zemo ziedošo zaru // tā esi tu // uznesu sevi pa tevi galotnē / un ķermeņi vairs nav atšķirami / vējš tos šūpo kā vienu» (10). Tomēr zīmīgi, ka jau krājuma pirmajos vārdos darīts zināms, ka šajā ceļā dabiskas un instinktīvas ir arī bailes (8).
Tuvībā ar dabu izzīmēta sakņu sistēma, ar kurām dzejniece klusu, bet noteikti deklarē piederību zemei — caur konkrētām noskaņām, ainavām, vietvārdiem un personvārdiem (nozīmi teksts atklāj tikai daļēji, tādēļ tie skaidroti komentāros) līdz dzimtenes konceptam, kas, lai gan konkrēti nav pieminēts tekstā, iezīmējas diezgan skaidri.
Krājumā Inese Zandere bieži pievēršas ģimenei. Tas veido otro, skaidri saskatāmo sakņu režģi — brīžam caur vārdu, vietu un lietu aprakstiem poētiskais uzdevums ir bijis veidot ciltsrakstu pierakstu vai hroniku. Dzejniece pētī dokumentus un lietas kā liecības par vecāku un vecvecāku pārdzīvojumiem, bet mēs lasām šo pētījumu kā atbildi uz jautājumu par identitāti. Arī šīs kopas dzejoļos vietas elements ir nozīmīgs. Vietu iezīmēšana ļauj labāk atklāt arī dažādus laika slāņus — mūsu realitāte ir veidojusies pakāpeniski; vietas glabā informāciju par laiku, kad realitātei bija cita loģika. Un te svarīgas ir detaļas, pat ja tās ir daudznozīmīgas vai paliek lasītāju vairumam «aizslēgtas» — tās palīdz piefiksēt pašai Zanderei svarīgo tajā slēptajā skriptā, kas kā kods nojaušams aiz pateiktā. Zīmīgs izrādās skaņas slānis, latviešu valodas skanējums, piemēram, vārdi «Dole», «Dobele» (ar to saistās dzejnieces ģimenes ģeogrāfija) ļauj «izgaršot» kaut ko zīmīgu skaņās, kas veidojušās, laika gaitā latviskojot vietvārdos citu un senāk runāto valodu skaņas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.