Rutas Štelmaheres ceturtais dzejoļu krājums rāda, ka viņai arvien šaurāk kļūst lirikas rāmjos. Iepriekšējos krājumos Klēpis (2011) un Krekls (2016) dominēja neliela apjoma liriski dzejoļi ar introspektīvu intonāciju, kuru tēlainība, šķiet, parasti tika ņemta no tuvākās apkārtnes, turpretim Kalpa tapšanas laikā dzejniece apzināti devusies «pasaulē» — liela daļa dzejoļu tapuši kā atbilde uz nokļūšanu kādā tūristiem paredzētā vietā. Neliels cikls veltīts Izraēlai, daudz vairāk galamērķu bijis Latvijas teritorijā: Līvāni, Pedvāle, Ventspils, Mārciena, Rundāle, Abgunste, Zasa, Gārsene. Un blakus ir arī savdabīgs ekskursiju dzejas pretstats — cikls Attālināti, ko var lasīt kā konspektīvu pandēmijas dienasgrāmatu.
Dzejniece laužas ārā no lirikas rāmjiem arī formāli: aprakstītā viela pieprasa lielāku episkā elementa klātbūtni, vairāk reālistiskas faktūras, nelielo tekstu organizēšanu ciklos, kā arī metriski organizētu strofu un verlibra papildināšanu ar atsevišķiem dzejprozas tekstiem.
Šādas tematikas dzejoļiem ir plašs intertekstuālo atsauču loks. No vienas puses, nevar neatcerēties padomju perioda dzejnieku biezos krājumus ar dzejoļu cikliem un poēmām, kas radušies pēc kādas brālīgās republikas apmeklējuma un slēpa tiklab siltas jūtas pret brāļu tautām un plašo dzimteni, kā arī klusu nacionālismu un mazo tautu solidaritāti aiz «lielā brāļa» muguras. No otras puses, dzīvošanās pa Latvijas muižu pilīm atgādina pirmsromantisma laikmeta Eiropas dzejas tradīciju, kad aristokrāti atbalstīja dzejniekus, sniedzot tiem pajumti un uzturu savā īpašumā, pretī saņemdami odas par saimnieku viesmīlību un apkārtnes krāšņumu. Arī Štelmahere grāmatā izsaka pateicību muižām, apdzīvotām vietām, muzejiem un viesu mājām, kā arī satiktajiem cilvēkiem par viņu stāstiem.
Muižām un pilīm veltītos ciklus ir aizraujoši lasīt kā reālu apdzīvotu vietu un tūrisma objektu kartēšanu un poetizēšanu, ņemot talkā attiecīgo objektu mājaslapas internetā un iepazīstoties ar mārketinga valodu, kas vilina tos iepazīt. Piemēram, «Abgunstes muiža ir gadu desmitiem slēpts dārgums ar gadu simtiem seniem stāstiem un gadu tūkstošiem glabātu spēku. Uz septiņām svētvietām celtā muižas apbūve ir vieta patiesumam un radošumam, kur restaurēt iepriekš nepiedzīvotas sajūtas»1; vai arī «Jūsu iecerētajam notikumam Vecauces pilī piedāvājam lielākas un mazākas zāles, ēdināšanas pakalpojumus un nakšņošanai viesu istabas. (..) Īpašos gadījumos Vecauces pilī Jūs sagaidīs paši muižas īpašnieki — grāfa kungs ar kundzi, lai iepazīstinātu ar savu saimniecību un pacienātu ar Vecauces muižā darināto ķiršu liķieri».2 Štelmaheres dzejoļi netiecas reproducēt šo mārketinga valodu, kas sola vienu vienīgu skaistumu, radošumu un piedzīvojumus, tomēr lielākā daļa viņas muižām veltīto ciklu itin labi iekļaujas stāstos par lokālajiem brīnumiem, kur katrs laikmets atstājis savus nospiedumus — gan barons un viņa lielmāte, gan kolhoznieki un pionieri (34, 38). Dzejniece ieklausās nostāstos, vēro pagātnes materiālās liecības, to visu «izlaiž caur sevi» un rada dzejoļus, kuru asociatīvā tēlainība pasmelta no attiecīgā objekta vēstures, tajā pašā laikā izvairoties no tās prozaiska pārstāstījuma vai vērtējuma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.