Dzejā lasītājs ierasti meklē acumirklīgo iedarbīgumu vai sabalsojumu ar savām emocijām, priecājoties par tēlu atradumiem, noskaņu. Lasot Ievas Rupenheites ceturto dzejas krājumu, vispirms arī bija vēlme vienkārši lasīt un izbaudīt.
Krājuma nosaukums it kā signalizē par feminisma ideju klātbūtni, bet autore pati norādījusi, ka «nosaukums nepretendē uz sociālkritisku vēstījumu un tam ir visai attālināts sakars ar feminisma noskaņām». Sieviete krājumā ienāk arī kā konkrētā vārdā nenosaukts tēls, un tas dara Rupenheites dzejas tekstus par pateicīgu materiālu feminīnās poētikas jeb «sievišķās dzejas» diskursam — līdzās Dainas Sirmās «sieviete nebija jauna, sieviete bija pusmūžam pāri», Annas Auziņas dzejas «es» un citām. Dzejā ir zīmes, kas, tradicionāli raugoties, uzlūkojamas kā sievišķo pasaulskatījumu marķējošas (kristāmkleitiņa, kulinārijas izstrādājumu cepšana u. c.), tomēr tā ir tikai maza daļa no poētiskās semantikas. Rupenheites sieviete nereti nostatīta cieši līdzās stihijai, un var prātot, vai tas simbolizē pastāvošās ainavas pārveidošanos vai noārdīšanu, pārradīšanu. Saturā dominē ikdienišķais, taču ar negaidītu tēlainību, asociativitāti. Sadzīviski, pazīstami uzplaiksnījumi apvienojumā ar viegli sirreālu netveramību. Vietumis vērojama sirreāla sapņojuma poētika: «tas tikai murgs / kurā pieceļas vecmāmiņa (..) / skrien kā jaunībā / (..) kristāmkleitiņa lido ap māju» (41). Rupenheites dzejā nav asu disonanšu vai ārdošu, eksistenciālu meklējumu. Rūgtumu vai zaudējumus sedz kāds izlīdzinošs filtrs: pasauli vēro sieviete, kurai piemīt iekšējs spēks, zināms morāls briedums. Tikai daži teksti šķiet tapuši «cita garuma viļņos», subjektīvi šķiet, ka tie mazāk iederīgi krājuma kopainā.
Dzejolī divas nedēļas neesam kopā it kā mūsdienīgotas Tomasa Stērnsa Eliota, Ezras Paunda poētikas atblāzmas, jaušama viegla Čārlza Bukovska ietekme — ja Bukovskis būtu sieviete. Lieliski tēlota reibuma, pusnomoda starpstāvokļu neskaidrā mija: «divas nedēļas neesam kopā / naktīs es atdziestu un vienatnē dzeru vīnu» (80). Ievērojama vieta apziņas plūsmas tehnikai. Iespaidi kārtojas kaleidoskopiskās virtenēs, līdzīgi kā apziņā tie uznirst, lineāri nesakārtoti. Par zināmu radniecību imažismam liecina tēlu nozīme; tēls kā ietekmīgs komplekss, reizumis — brīvi šķērsojošs telpas un laiku robežas, radot sajūtu par bijušā un esošā vienlaicīgumu. Brīnišķīga poētiskā atbrīvotība ļauj, piemēram, preču vilciena vagonos saskatīt Vecās Derības vēršus. Sastopamas arī skaņu un ritma spēles: «vālodzes līgojas zaros / sadalās dzeņi un dzilnas / dziesmā par veco lakatu / svarīgākais ir vilna» (37); «lugas gals / mēs sitam plaukstas / kamēr aukstas» (63); «un nekad nevar zināt kā / tieši būs kad tas skars / cik drusku sāpēs cik stipri bārs» (93) utt. Vietumis — skaitāmpantu rotaļīgā estētika: «brūnā dāma brūnā dāma / šonakt atkal staigāt ies / brūnā dāma samta kleitā / tumšu vīnu glāzē lies» (31). Līdzīga šausmu estētika arī dzejolī viesību dziesmas — «vienu meiteni lakats reiz nokoda / tik stipra bija tam vilna / melns lakats ar sarkanām rozēm / tumsā parāda zobus» (37).
Tīkami estētiski vairākos tekstos ir augu motīvi, kas atgādina japāņu grafikas. Izteiksmīgi izzīmēts krokoto rabarbera lapu vērojums dārzā dzejolī dārzkoka piezīmes, kur augu motīvā un dabas pasaules vērojumā ievijas pat it kā kosmiski mītiska dimensija, savukārt izskaņā sadzīviski silts akcents — «būs plātsmaizīte / te» (53).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.