Izsūtīti, bet neaizmirsti • IR.lv

Izsūtīti, bet neaizmirsti

Uz Sibīriju deportētā Mērija Stakle uz sava lakatiņa izšuva citu Parabeļā ieslodzīto sieviešu vārdus — latviešu, igauņu, krievu, ukraiņu un baltkrievu. Tieši šis lakatiņš atveidots jaunajā memoriālā pie Okupācijas muzeja ēkas. Foto no Latvijas Okupācijas muzeja
Māra Miķelsone

Foto no Latvijas Okupācijas muzeja

Šogad aprit 80 gadu kopš padomju varas īstenotās pirmās masu deportācijas 1941. gada 14. jūnijā. Šajā dienā vienlaikus Latvijā un citur pasaulē notiks vairāk nekā 15 000 izsūtīto vārdu lasījums

Sibīrija mūs sagaidīja ar šausminošu un neaprakstāmu trūcību. Kontrasts starp Latviju un Sibīriju bija drausmīgs. Nabadzība un bads plosījās katrā ģimenē. Maizi deva uz kartiņām un tikai strādājošiem. Tuvojās bargā Sibīrijas ziema. Laimīgā kārtā to izturējām ar latviešu sīkstumu un praktiskumu. Bet otrais izsūtījuma gads atnesa traģisku notikumu — mammu apcietināja par dažām saujiņām graudu, atmiņās raksta Gunta Ozoliņa, kas bija gadu un desmit mēnešus veca, kad viņu kopā ar vecākiem, brāļiem un māsu padomju vara 1941. gada 14. jūnijā izveda no Ventspils apriņķa Puzes pagasta. 

1941. gadā izsūtīto likteņi ir divkārt traģiski — daļa no ģimenēm pa dažādiem ceļiem pēc gadiem atgriezās Latvijā, parasti savās mājās. Arī Ozoliņi. Bet tad viņus izsūtīja otrreiz. «Pēc četriem gadiem — 1950. gada 16. septembrī — mūs atkal izsūtīja. Uz tēva jautājumu atbildēja: «Ir notikusi kļūda, jums jābrauc atpakaļ.» Kļūda bija tā, ka, neskatoties uz grūtībām, izdzīvojām. Otra atgriešanās dzimtenē notika 1958. gada 22. jūnijā.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu