Ar klusu cieņu • IR.lv

Ar klusu cieņu

2
Laura Vinogradova. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle

Rakstniece Laura Vinogradova, saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā, atklāj, kāpēc raksta stāstus par cilvēkiem un lietām, ko negribam redzēt

Laura ir tik mierīga un rāma, ka ar viņu varētu stundām ilgi dzert bezkofeīna kafiju un runāt. Runāt un arī klusēt. Iedomājos — ja es būtu Lauras draugs, cik labi būtu sēdēt viņai blakus domu piepildītā klusumā. Bet vai, būdama Lauras draugs, es viņu iepazītu labāk nekā žurnāliste? Vaļsirdīgi atbildot uz visiem jautājumiem, Laura tomēr saglabā savu noslēpumainību. Tā, it kā durvis uz viņas istabu paliktu aizvērtas, un pat roktura nospiešana no ārpuses būtu ielaušanās. 

Laura, varbūt pat īsti to negribot, panāk uzticēšanos un paļāvību. Viņa vienkāršos cilvēkos spēj saskatīt ko brīnumainu un savos stāstos to ataino ar klusu cieņu. Kā pati saka, viņai patīk «garāmiešana» — atainot kādu fragmentu cilvēka dzīves un tad aiziet tālāk. Dara viņa to mazliet skumji, bet skaisti — stāsti ir kā gaismas caurstrāvoti. 

Tāda viņa ir, Laura Vinogradova, rakstniece, kura šogad par garstāstu Upe saņēmusi Eiropas Savienības (ES) balvu literatūrā. 

Veids, kā runāt

ES balvu literatūrā, kas pievērsa grāmatmīļu uzmanību Laurai Vinogradovai, piešķir pārsteidzošiem un daudzsološiem prozas autoriem ar mērķi pievērst uzmanību jauniem literātiem visā Eiropā. Uz balvu šogad pretendēja vairāk nekā 50 rakstnieki no 14 valstīm. No Latvijas tai tika izvirzīti četri rakstnieki, bet žūrija izlēma par labu garstāsta Upe autorei. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu