Pērn SIA Vecsiljāņi lopkopības kompleksā uzbūvēja jaunu fermu 500 govīm, un piena devēju skaits saimniecībā tuvojas tūkstotim. Uzņēmuma vadītājs Juris Sprukulis spriež, ka tas ir optimāls apjoms, lai piena lopkopībā strādātu efektīvi, tātad arī stabili
Juris Sprukulis atzīst, ka ir ļoti noderīgi ik pa laikam izmest kādu loku pa Rietumeiropas laukiem, paskatīties ainiņas iz turienes zemnieku dzīves un izdarīt secinājumus. «Eiropa ir tāda subsidētas lauksaimniecības sala. Amerikā fermerim, lai noturētos konkurences cīņā, jāstrādā ļoti efektīvi, bet šaipus okeānam subsīdijas rada tādu mānīgu stabilitāti. Ir jau skaisti Šveicē vai Austrijā vērot, kā desmit govis ganās Alpu pļavā. Bet, ja tev ir šāds ganāmpulks, tā nav ražošana, tas ir dzīvesveids. Bagātas valstis var par to piemaksāt, Latvija tāda nav, mums jāseko Amerikas fermeru piemēram un jāceļ efektivitāte. Tas ir smagāks ceļš, taču vienīgais, kas nodrošina stabilitāti un spēju pārvarēt krīzes,» spriež Sprukulis.
Vecsiljāņi ir daudznozaru saimniecība. Līdzās pamatam — piena lopkopībai — ir arī augkopība, apsaimnieko 1400 ha zemes, audzē kukurūzu, graudaugus, zālāju sēklas. Ir sava pārstrāde, siera cehs, kur gardēžiem par iepriecinājumu top iecienītie Ievas sieri, un vēl arī biogāzes koģenerācijas stacija, kas kūtsmēslus pārstrādā elektrībā un siltumā.
Plaši tīrumi, padilušas ūziņas
Pirms 30 gadiem, kad Jura sievas tēvs nodibināja Bebru pagasta zemnieku saimniecību Vecsiljāņi ar mantotiem 70 hektāriem zemes un vienu privatizētu kolhoza traktoru, darbības nozaru spektrs bijis krietni raibāks. Cūkas, govis, vistas kūtī, uz lauka rudzi, auzas, mieži, zālāji, kartupeļi.
Lauksaimniecības universitātē agronomiju izstudējušie un tikko ģimeni izveidojušie Juris un Maira pievienoja vēl vienu nozari — zemeņu audzēšanu. «Ogas audzējām trīs hektāru platībā. Zemeņu laikā pagulēt nesanāca, bet bijām vieni no pirmajiem, kuri piegādāja Rimi veikalu tīklam vietējās zemenes,» ar lepnuma notīm balsī klāsta Juris. «Bet kopumā deviņdesmitie lauksaimniekiem bija smagi. Nepārtraukts darbu ritenis un izmisīgi centieni pārdot izaudzēto kaut vai par pašizmaksu. Parēķinājām, ka sākuma posmā bija gadi, kad sievas tēvs, strādājot bez brīvdienām, nenopelnīja pat tik, lai varētu atļauties nopirkt sev jaunas bikses!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.