Kinorežisors Rolands Kalniņš nosvinējis savu 99. dzimšanas dienu un dzīvo pēc trim paša izvēlētiem principiem — nečīkstēt, nevainot savās problēmās citus un baudīt saldu gruzīnu sarkanvīnu
Par savu simtgadi es nedomāju, bet tos 99 gan gribēju sagaidīt. Pat nezinu, kāpēc — vienkārši skaists cipars, mierīgi pavēsta Rolands Kalniņš, saliedams glāzēs tik tumšu sarkanvīnu kā pūķa asinis. «Man tuvākie ir gruzīnu pussaldie sarkanvīni. Neko citu nedzeru, nekādus frančus un itāļus!» viņš turpina.
Uzmetu vilšanās pilnu skatienu savam ciemakukulim — itāļu sarkanvīnam. Pirms doties pie leģendārā režisora, esmu ilgi stāvējusi pie vīnu plaukta, izvēloties īsto. Nespēdama izšķirties, pieķēros intelekta izskaitļotai domai, ka Kalniņa kungam īpaši tuvs ir itāļu klasiskais kino. Ak, ar dzērienu esmu aizšāvusi garām! Taču mūsu brīnišķīgo sarunu tas nesamaitā.
Tieku aicināta darbistabā, kur knapi var iespraukties, — te ir pamatīgs veclaiku rakstāmgalds un klubkrēsls, dīvāns un otrs galds ar diviem datoriem, tastatūrām un vadu mudžekļiem. «Izskatās, ka jūs esat hakeris,» es secinu, bet Kalniņš skaidro, ka agrāk ar abiem datoriem apstrādājis un montējis filmas, skatījies kino un visos iespējamajos interneta kanālos sekojis līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē. Diemžēl datori tagad stāv neaizskarti. Ilgam mūžam ir sava cena — Kalniņa kungu pavisam pievīlusi tuvā redze. Vairs nevar ne lasīt, ne filmas skatīties. Viņa vairāk nekā tūkstoš vienību lielā pasaules izcilāko kinofilmu kolekcija skumst plauktā. Bet viņš tās visas zinot no galvas. Vairāk bēdājas, ka nevar noskatīties jaunās latviešu un ārzemju filmas. «Dialogus dzirdu, bet kino ir vizuāla māksla. Ja neredzu kadra nianses un emocijas aktieru skatienos, tas vairs nav kino.»
Kalniņa kino piemīt savs īpašais kadrējums un vizuālā garša. Elpojiet dziļi jeb Četri balti krekli ir vienīgā latviešu kinofilma, kurā tik izteikti un precīzi ieraugāma 20. gadsimta 60. gadu Eiropas kinovaloda. Šis stilistiskais piesitiens turpinās Ceplī un kulminē Piejūras klimatā — filmā, kuru aizliedza un pat fiziski iznīcināja jau tapšanas gaitā. Bet par padomju cenzūru un savu trīs nozīmīgāko darbu —Akmens un šķembas, Elpojiet dziļi un Piejūras klimats — nolikšanu melnajā «plauktā» režisors nevaimanā un nesarūgtinās. Viņu nekas tā nekaitina kā čīkstēšana!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.