Četrkājains prieka un enerģijas avots • IR.lv

Četrkājains prieka un enerģijas avots

Lēmumu paņemt Džezu Aleksandrs un Kristiāna nav nožēlojuši ne mirkli. Pandēmijas nomāktībā viņa ir īsts prieka un enerģijas avots. «Domāju, ka bez Džezas lietainās dienās neizvilktos no mājas, pasūtītu ēdienu Wolt un varbūt pat neieietu dušā. Viņa ir stimuls no rīta piecelties, savākties un sākt dienu neatkarīgi no laikapstākļiem un garastāvokļa,» saka Kristiāna. Foto — Kristīne Madjare
Alise Zita Zeidaka

Pandēmijas sākumā Kristiāna Puišele un Aleksandrs Vucens pieskatīja paziņas kaķi. Abi dzīvnieku iemīlēja tik ļoti, ka nolēma — ir pienācis laiks savam mājdzīvniekam

Maijā viņi devās uz dzīvnieku patversmi Ulubele pēc sava minča. Taču līdz kaķu mājai nemaz netika, jo ieraudzīja Bolderājā atrastus kucēnus. «Uztaisījām mazu sapulcīti,» atminas Kristiāna. «Tās bija kādas 20 sekundes. Ņemam? Ņemam!» piebilst Aleksandrs. Mājās viņi brauca ar suņu meiteni, ko nosauca par Džezu. Kā Kristiānas iemīļoto mūzikas žanru. Drīz vien paziņas adoptēja arī kucēna māsu un brāli. 

Aleksandrs atzīst — pandēmija deva «zaļo gaismu» šādam solim. «Man vienmēr bijis bail par sākumposmu, kad suns prasa daudz uzmanības. Tagad bija iespēja veltīt laiku, lai ar viņu darbotos.» Džeza ir apmeklējusi kucēnu skolu, sākusi mācības pie kinologa, saimnieki viņai daudz iemācījuši arī paši. Pēc kopā pavadītas stundas varu droši apgalvot — labi audzināta un mīlēta suņu jaunkundze.

Kristiāna un Aleksandrs rēķinājās, ka līdz ar suni viņu dzīvē ienāks stingrāka disciplīna. «Domājām, ka būs grūtāk — sešos no rīta jābūt gatavam pastaigai, un suns naktī traucēs gulēt.» Taču šādu problēmu nav. Džeza ir viņu ikdienas kompanjone un reti paliek viena. «Tāpēc mazliet baidāmies par to, kas notiks pēc pandēmijas, kad dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs,» saka Kristiāna. Viņi dzīvo kopā ar vēl diviem cilvēkiem un prāto — gandrīz vienmēr kāds būs mājās. Arī savas aktivitātes ārpus mājām plāno tā, lai tajās varētu iesaistīties arī Džeza. Taču vienlaikus jaunieši cenšas viņu pieradināt pie būšanas vienai. Sākumā iziet uz dažām minūtēm, tad pakāpeniski palielina prombūtnes laiku. 

«Iepriekš nezināju, ka parkos ir suņu komūnas. Kādu laiku nebijām bijuši Ziedoņdārzā, bet, kad aizgājām, priekšā tie paši suņi un saimnieki,» stāsta Aleksandrs. Kamēr ķepaiņi rotaļājas, saimnieki tērzē. «Tad rodas sajūta, ka esi parunājies vismaz ar dažiem cilvēkiem dienā.» Apmēram reizi nedēļā Džeza brauc izskrieties mežā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu