Tikai patiesību

Rakstnieks Rihards Bargais izdod jaunu grāmatu Nemodernās Slampes meitenes ar spoži zilu vāku un izšūtām rozītēm. Grāmata turpina autora pirmā, autobiogrāfiskā darba Plikie rukši tēmu

Rihards sarunu iesāk vēl pirms jautājuma: «Es par lietām varu runāt tikai caur literāriem stāstiņiem. Uzrakstu kādu epizodi, izvietoju priekšmetus, salieku uzsvarus, un tajā bildē arī ir visa jēga, viss, ko es gribu pateikt. Kad sāku kaut ko skaidrot, vienmēr sanāk kaut kā diletantiski un šauri, vienmēr grāvī.»

Bargais ir pirmais autors latviešu literatūrā, kurš atklāti runā par savu homoseksualitāti un dzīvi Latvijā, saistībā ar to — kā viņu uztver sabiedrība un kā jūtas pats. Būdams pareizticīgais un dzīvodams salīdzinoši nomaļu dzīvi bez lielpilsētas burziņiem un aizkulišu intrigām, viņš lasītājam atklājas personiskā un godīgā veidā. Tieši tas Bargā grāmatu padara par universāli saprotamu, uzrunājošu. Stāstīdams par sevi, viņš kaut ko pastāsta par mums katru.

Kas ir jocīgākais, kas ar tevi pandēmijas laikā noticis? Te ir iespēja stāstiņam.
Dzīvoju tāpat kā agrāk, noslēgti. Neizmantoju pakalpojumus, kas tagad ierobežoti. Vienīgais izņēmums: baznīcā laiž ierobežotu cilvēku skaitu, tāpēc to sanāk apmeklēt retāk. Citādi izmaiņas neredzu, tikai to, ka jāliek maska. Vēl man ir priecīgs notikums — Valsts kultūrkapitāla fonds piešķīra finansiālu atbalstu. Tādu naudu, kādas man nekad nav bijis! Mans draugs mākslinieks arī dabūja VKKF atbalstu. Mājās beidzot ir nauda. Dzīvojam labāk nekā pirms pandēmijas.

Ko rakstniekam nozīmē nauda?
Pasūtīju jaunas brilles, jo man bija veci rāmji. Moriseja (britu mūziķis Morrisey) internetveikalā pasūtīju sarkanu džemperi ar dzeltenu uzrakstu Frankly Vulgar (patiesi vulgārs — angļu val.). Atļāvos. Ceru, ka līdz televīzijas intervijai man to atsūtīs, tad varēšu televīzijā sēdēt sarkanā bruņukreklā.