Trešā balss • IR.lv

Trešā balss

2
Ilmārs Šlāpins, dzejnieks un publicists

Mauriņa, Raudive, Zeibots. Kurš īsti runā romānā Lēngaitis?

Autora balss un tās vieta romāna vēstījumā ir bijusi dažādu strīdu, spekulāciju un rūpīgas analīzes objekts nu jau vairāk nekā pusgadsimtu. Šķita, ka ar poststrukturālistu un postmodernistu rimšanos arī šis jautājums ir zaudējis aktualitāti. Taču tieši par to mums atkal liek domāt Andra Zeibota atgriešanās ar jaunu vēsturiski biogrāfiska romāna stilizāciju Lēngaitis. 

Tā virspusē ir diezgan skaidri nolasāms vēsturiskais konteksts — latviešu emigrantu Konstantīna Raudives un Zentas Mauriņas dzīve Vācijas mazpilsētā Bādkrocingenē no 1967. gada augusta līdz decembrim. Par to liecina varoņu vārdi, biogrāfiskas detaļas un abu grāmatas daļu ievadā uzskaitītie vēsturiskie notikumi minētajos datumos. 

Varoņu konkrētību nekādi nemazina daži izdomāti notikumi, to neviens autoram nevar aizliegt, taču problemātiskākas jau ir sīkākas neatbilstības, kas piekasīgam lasītājam liek uzdot jautājumus. 

Kāpēc Raudive saka, ka viņa dzimtās mājas ir Abrenē, ja patiesībā viņš ir dzimis Asūnes pagastā? Iespējams, lai izklausītos dramatiskāk — Abrene ir ne tikai okupēta, bet arī pievienota Krievijai, tāpēc Raudive nevar atgriezties dzimtenē. Taču atgriezties viņš nevarēja daudz nopietnāku iemeslu dēļ — viņa grāmatā Dzīves kultūrai, kas sarakstīta 1939. gadā, diezgan atklāti tiek slavināta nacionālsociālistu ideoloģija, kas «atbilst visdziļākai cilvēka dabai», un Hitlers personīgi kā vācu tautas vadonis, kas «atmodināja vācu tautas dvēseli».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu