Rakstnieks Jānis Joņevs saņem Latvijas Literatūras gada balvu prozā par trešo grāmatu Tīģeris un raksta tālāk
Reklāmas industrijā strādājošajam Jānim Joņevam bija 33 gadi, kad viņš kādā rītā pamodās slavens: bija 2013. gads, apgādā Mansards iznākusi grāmata Jelgava 94, kas stāsta par 90. gadu jauniešiem jeb autora paša pusaudža gadiem, ko pavadījis Jelgavā, alternatīvās kultūras un smagā roka skāvienā. Grāmata vienā rāvienā kļuva par bestselleru — stāsts bija asprātīgi un spraigi izstāstīts. Joņevs ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā spilgtākais debitants, romāns tulkots vairāk nekā desmit valodās.
Pēc astoņiem gadiem, proti, šopavasar, Joņevs atkal pamodās slavens — šoreiz tāpēc, ka viņa otrais darbs, stāstu krājums Tīģeris, ko 2020. gadā izdeva Dienas Grāmata, ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais prozas darbs. Šoreiz Joņeva uzmanības centrā bijusi nevis autobiogrāfija, bet fantāzija.
Intervijā viņš stāsta, kā tapa godalgotais krājums, kāpēc izvairās rakstīt par aktuālām tēmām, kā arī ar labu vārdu piemin… biroja darbu, par ko daudzi pandēmijā skurinās, bet Joņevs varbūt pat gribētu aiziet līdz birojam (ja aizvien strādātu reklāmas industrijā, kā kādreiz).
Pirms sarunas domāju, kāds būtu šabloniskākais jautājums, ko iespējams uzdot šādā — Literatūras gada balvas iegūšanas — gadījumā, un ko jūs uz šādu jautājumu atbildētu. Ar kādām sajūtām sagaidījāt balvu?
Vēl ir tāds jautājums — ko jums nozīmē šī balva? Un tad es arī esmu sprukās. Jūtos laimīgs, pārsteigts, un balva man nozīmē daudz. Var manipulēt ar to, cik negaidīta tā bija, bet šoreiz balva tiešām bija ļoti negaidīta. Balvu nozīmi nevajag pārspīlēt, bet noniecināt arī ne.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.