Valencia

Vācu rakstnieka Tomasa Manna romānā Burvju kalns, kas nāca klajā 1924. gadā, bieži lasāmas pārdomas par laiku un tā izjūtu cilvēka dzīvē: «laiks, apnicīgā vienmuļībā plūstot, draud pilnīgi izzust», un vienīgi ceļojums nezināmajā, ierasto apstākļu maiņa spēj mūsu dzīves izpratni atdzīvināt. Ceļojumam seko atgriešanās, «un jau pēc vienas dienas liekas, ka it kā cilvēks nemaz nebūtu bijis prom un ceļojums ir tikai kādas nakts sapnis». Šādu nakts sapni ieskicē Jāņa Jaunsudrabiņa (1877—1962) tēlojums par ceļojumu uz Valensiju, bet varbūt tikai sapņa sākumu, kas tomēr ir tik blīvs un piesātināts, ka kļūst gandrīz sataustāms. Būdami piederīgi pie vienas paaudzes, abi rakstnieki pieredzēja visas katastrofas, kuras piemeklēja Eiropu viņu dzīves laikā, piedzīvodami arī politisko trimdinieku likteni. Jaunsudrabiņa stilu literatūras kritiķis Pāvils Vasariņš (1928—2019) dēvēja par šķietami vienkāršu, tas attēloja cilvēkus un viņu raksturus, arī universālas patiesības skaidri un tieši, bez liekvārdības un uzbāzīgas didaktikas. Aiz šķietamās vienkāršības Jaunsudrabiņa gleznotāja talants atklāja vārdos cilvēka dzīves ainavu tādu, kāda tā ir — starp pelēkajiem toņiem ļaujot iemirdzēties mirkļa krāsām, ko radījusi pēkšņa vēlēšanās nokļūt pilsētā uz klints. 

Valencia

Kad man ir nauda, es ceļoju.

Savos ceļojumos es izkāpju kaut kurā stacijā, kas man liekas kaut cik interesanta un palieku tur, cik ilgi vēlos. Es neprasu pēc lielām un slavenām lietām. Mani var saistīt kalni, kāds rūcošs strauts vai vizoša upe, vai kāda veclaicīga pilsētiņa, kādu sevišķi daudz Itālijā un Dienvidvācijā, vai vienkārši kādas vietas saulainība. Ar vilcienu es parasti braucu tikai dienu; jo ceļotājs nakti ir līdzīgs aklam. Bet, ja kāds brauciens tomēr iestiepjas naktī, kad no apkārtnes nekas nav saredzams, tad es cītīgi lasu staciju nosaukumus un paļaujos savai ceļa grāmatai, kurā viss tas atzīmēts, kas varētu ceļotāju interesēt.