Kopotu rakstu izdošana vienmēr ir kultūrā pamanāms notikums. To likumsakarīgi pavada pārdomas par izdevuma savlaicību (vai kavējumu), autora nozīmi un vietu kultūrā, par sastādījuma principiem un izpildes kvalitāti, kad dota iespēja vienkopus ieraudzīt rakstnieka sastrādāto. Māra Čaklā Raksti publicēti īsti laikā: kopš viņa aiziešanas stabilizējusies pārliecība, ka dzejnieks piederēja pie redzamākajām 20. gadsimta 60.—80. gadu latviešu literatūras personībām. Sekojošās krasās pārmaiņas sabiedrībā, mūsdienu nelasīšanas, izklaides, subkultūras uzvaras gājiens šādu tekstu apriti kavē, ļaudis savus kādreizējos brīvās domas saucējus vairs neatceras — tie netiek ne lāgā piesaukti, ne pārinterpretēti. Rakstu iznākšana šādu iespēju paver no jauna.
Rakstnieka radītais vācams kopā, kārtojams, salīdzināms ar arhīva materiāliem, arīdzan komentējams. Šo darbu labi veic filoloģijas zinātņu doktore Dzidra Vārdaune, kura kopš pirmajām dzejnieka publikācijām sekojusi līdzi viņa daiļradei. Rakstu otrā sējuma sakārtošanā līdzējis arī izdevējs Jānis Oga, gandrīz gatavs esot arī trešais sējums. Priecādamās par sabiedrībai atdotām Lilioma gaišajām dziesmām, par dzejas krājumiem un atmiņā atsauktām aizgājušo gadu kultūras norisēm, priecājos arī par to, ka mums pieder dzīvīgi, gudri, strādīgi seniori, kā šo Rakstu sastādītāja. Tāpat tencināma izdevniecība Mansards, kam pieticis dūšas ķerties klāt iecerei desmit sējumos.
Pirmais sējums satur dzejnieka mutuļojošās jaunības noskaņas staļinismam sekojošajos politiskā «atkušņa» gados, viņa pirmās saskarsmes un iesakņošanos literārajā vidē, arī sākotnējos varas belzienus. Katram tolaik rakstošajam, kurš nebija nomenklatūras bruņu pasargāts un centās saglabāt godīga cilvēka stāju ikdienas melu karuselī, nācās iepazīt padomju varas spaidus un cirstās brūces. Lauku bērnam, kāds Čaklais bija, vēl pievienojās nepieciešamība pēc universitātes beigšanas atrast pajumti, dzīvesvietas pieraksta iespēju okupantu pārblīvētajā Rīgā, ko «attīstīta sociālisma saulainā īstenība» darīja par gandrīz neiespējamu misiju. Čaklajam mērķētos belzienus sastādītāja min priekšvārdā, tos piesauc vēstulēs, pastarpināti atklāj viņa dzeja. No cenzūras iznīcinātā pirmā krājuma Gribu pamosties dzīvs palikušie dzejoļi ievada Rakstu pirmo sējumu. Tajos vairāk nekā pirmajā publicētajā krājumā Pirmdiena (1965) manāmas Ojāra Vācieša mācībstundas; vēlāk tās visvairāk jaušam Strautugunī, pēc tam šie pēdu nospiedumi zūd.
Pirmās ogles uz Māra Čaklā galvas vēl studiju gados sakrāja dalība rokraksta žurnālā Sirds uz trotuāra. Viņa vārdu bargi locīja gan komjaunatnes, gan partijas centrālkomiteja, palīdzot iztapīgiem žurnāla Liesma darbiniekiem: Čaklajam neesot ne komjaunieša cienīgas stājas, ne godīgas saprašanas par socreālismu, viņš aizraujoties ar pseidonovatorismu, ar greiziem akcentiem vēsturē. Toties cilvēkus jaunā dzejnieka patiesības vārdi pret varu, ironija par oficiālām nostādnēm spirdzināja. Partijas vadības uzbrēcieni pār Čaklā galvu bira līdz apmēram 70. gadu vidum. Rakstos to visvairāk spoguļo pirmais sējums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.