Labākās grāmatas ir tās, ko nevar pārstāstīt. Vari atstāstīt sižetu, t. i., ar ko viss sākas un beidzas, kaut ko par tēliem — ka viens stostās, ir klibs, plikpaurains vai briesmīgi nešpetns —, bet pilnasinīgākos gadījumos ar to ir daudz par maz. Arī ar Einfeldu, kā ierasts, nekas tāds neiet cauri. Svētlaimīgo zeme ir mīklām pilns daudzstāvu labirints, nevis tas, ko par aizraujošu lasāmvielu pieņemts uzskatīt šaurākajā nozīmē. Lasītājam jābūt vērīgam ceļabiedram, bet, jo vērīgāks esi, jo vairāk tiec mulsināts.
Par postmodernisma adeptu Einfelds pasludināts jau labu laiku, kaut īstas skaidrības par to, kas tas tāds un vai gadījumā nav jau «izgājis no modes», nevienam nav. Labi, atsevišķus krustpunktus var samanīt, bet drīzāk būtu jārunā par paša Einfelda rokrakstu, nevis viņa darbi par varītēm jāiedabū postmodernisma Prokrusta gultā.
Tas, ko mēdz dēvēt par sižetu, grāmatā par tādu tikai izliekas. Neviens tev sākumā nepalīdz saprast, kur īsti atrodamies — cik mītiska vai reāla ir teksta telpa. Notiek nemitīga pārvietošanās ar ceļā izliktām pārbaudījumu «stacijām» (quest) kā kurā katrā krietnā eiropiešu eposā. Arī tas, kas kurubrīd ir ceļinieks, tik viegli netiek atklāts. Pamazām noskaidrojas, ka varoni drīkstam identificēt kā puisi, vārdā Silaroze. Ja iedomājamies, ka palīdzēs romāna virsraksts, iespējas ir vismaz divas. Vai nu Svētlaimīgo zeme ir tā, kas senāk bijusi, nu ir zaudēta pašu vainas dēļ un jāmeklē atkal, vai arī jāpieslēdz ironija — šī brīnumzeme ir tāda, kādu to lielākoties redzam, dodoties līdzi Silarozem viņa odisejā: varmācība un slaktiņi, nodevība, dubļi, bedres, uguns un pelni, indīgas ogas un dzērājdziesmas. Klīstot pa labirintu, tā vienu līmeni sāc nolasīt kā vēstījumu par latviešu vēsturi. Pēc zīmēm, kas puskrēslā pavīd pie sienām, atpazīsti klātesošus bruņiniekus, ordeņa mūkus, zemgaļus, leišus, līvus un sēļus. Pulcējas vaideloši un jaudīgas senlatviešu dievības. Uzvēdī kristietības dvaša — «krustāsistais», Baraba, Dieva dusmas vai kapu kraukļi, kas stāsta par miroņa augšāmcelšanos (62).
Taču, kolīdz sāc piemērot 11.—12. gadsimta vēstures filtru, redze dubultojas. Uzrodas gan zīmīgs mūslaiku drellis, kurš atbrīvojies no 40 gadus valkātām verga važām, gan citi tādi paši, kas «iet platiem soļiem, izbaudīdami brīvību gan sirdī, gan kājās, kas reiz bija sakaltas ķēdēs, ka vien maziem solīšiem tipināja uz priekšu» (97). Ir arī bende, kurš rausta valodu, un, «lai to neatpazītu pūlī, būdami solidāri, arī pārējie bendes stostījās bez mitas» (101). Caur to norēgojas čekas maisi, un netrūkst arī aktuālu sociālkritisku vērojumu — kolorītā Resnā Rudīte audzina varoņdēlu, un «iztiks viņa bez sievas mīkstumus čamdošiem, sevi par konsultantiem un audzinātājiem uzdodošiem tēviņiem» (75).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.