Pavasarī uzvirmo apziņa, ka laika nav daudz un ka viss, ko sniedz daba vai dzīves situācijas diktēti noteikumi, ir jāizmanto, jāizbauda, pat jāiztukšo, pārvēršot citā stāvoklī. Dažkārt tas noved pie izmisuma par laika un telpas netveramību. Par to jādomā, lasot arī kādu dzejas grāmatu.
No iepriekšējā gada nogales lasītājiem ir iespēja iepazīt dzejnieka un literatūrzinātnieka Ivara Šteinberga debijas krājumu Strops. Koraļļu sarkanajā grāmatas vākā izcilnī veidotie un šķērsām sagrieztie nosaukuma burti lasītājam ļauj ne tikai saredzēt burtu ēnas, bet sataustīt tos pat tumsā. Savukārt grāmatā zib it kā ielocīts grafisks paklāja zīmējums ar nierīšu rakstu. Krājuma sākumā ir tikai neliels stūris no šī paklāja, savukārt beigās jau paveras tā plašākā daļa — gluži kā atklājies noslēpums.
Dzejkrājumu veido 35 dzejoļi, kas tapuši no 2011. līdz 2020. gadam. Dzejoļos izmantotās reālijas veido plānu un caurredzamu robežu starp lirisko varoni un autoru, kuram raksturīga ironija vai arī prasme pieņemt esamības labirintu un pa to nešaubīgi iet. Jau epigrāfā tas pateikts Jura Kunnosa vārdiem: «kad pieriet dzelonis ikreizes Nāve pati mirst.» Lasītājs tiek vedināts krājumā programmatiski pieņemt nāves neizbēgamības motīvu, kas pamanāms, piemēram, bites tēlā, un arī ziedošanos dzīvei kā būtisku eksistences izpausmi.
Pirmais krājuma dzejolis Nāves triumfs ieved galerijas ekskursijā, kurā gids liriskā «es» balsī pieved «visus» mūs — lasītājus, zīmju meklētājus — pie kāda klasiska mākslas šedevra. Šim ekskursantu gājienam tomēr ir noteikts termiņš — «laika mums nav daudz». Un «ir jāiet tālāk» (11). Savukārt krājuma pēdējais dzejolis Slepenās receptes, kas veidots kā parafrāze par ķirurgu — mirušu cilvēku miesas uzglabāšanas tehnologu, ieskicē citu beidzamības noskaņu un sasaistās ar instrukciju, kā pazust no īstenības bez pēdām, kā iznīcināt miesu pēc nāves, «kā aiz sevis savākt» (53). Tas iezīmē sagatavošanos citai eksistences formai un vienlaikus rada vizuāli uztveramu laboratorijas ainu, kurā tiek transformēts materiālais ķermenis. Ik pa laikam dzejkrājumā var saskatīt dabas un cilvēka radītas kārtības (laboratorijas) saikni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.