Burtot aizvēstures slāņos • IR.lv

Burtot aizvēstures slāņos

«Latvijā ir uzkrājies apjomīgs arheoloģisko avotu materiāls, kura izpēte būs darba lauks vēl vismaz vienai vai divām paaudzēm,» ir pārliecināts Armands Vijups. Foto — Matīss Markovskis
Oskars Vizbulis

Ar Armandu Vijupu sarunājas Oskars Vizbulis

Armands Vijups ir vēstures doktors, vairāk nekā 70 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors, starp tām arī monogrāfija Staldzenes depozīts (2004). Astoņu rakstu krājumu Ventspils muzeja raksti sastādītājs. Par viduslaiku apbedījumu izpēti Ziemeļkurzemē saņēmis Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas balvu nominācijā Kultūras mantojuma izpēte (2007). Organizējis vairākas starptautiskas Kurzemes vēstures izpētes jautājumiem veltītas konferences. Zinātniskās intereses — vēlais dzelzs laikmets, vēsturisko laiku arheoloģija, heraldika, numismātika. Latvijas Republikas Heraldikas komisijas loceklis kopš 1996. gada. 

Tiekoties ar arheologu, Latvijas Universitātes asociēto profesoru un Ventspils muzeja direktora vietnieku — vadošo pētnieku, heraldikas speciālistu Armandu Vijupu viņa kabinetā pilsētā pie jūras, noteikti varētu dzirdēt, kā aiz loga pūš vējš. Visbiežāk tas, pārsijājot kāpu smilti, pūš no rietumiem. Taču mūsu sarunu drīzāk ietekmē digitālais vējš, jo modernajā saziņas lietotnē WhatsApp intervija vairākkārt pārtrūkst. Vēsturnieki ir pacietīgi ļaudis, it īpaši pie šodienas brieduma paaudzes piederīgie, kas laikmetu vētras piedzīvojuši paši. Par to, kādi vēji ir pūtuši un pūš mūsdienu arheoloģijā Latvijā, arī šī saruna.

Arheoloģiju nereti mēdz dēvēt par ļoti romantisku nodarbi.
Varbūt tāpēc, ka šajā jomā ir specifisks posms — lauka darbi, kas, pēc daudzu priekšstatiem, notiek jaukos apstākļos: putniņi čivina, puķes zied, vakaros kurina ugunskuru un dzer tēju. Taču tā ir tikai apmēram viena ceturtā daļa no arheologa darba, turklāt krietni pārromantizēta, pārējais ir pārskatu rakstīšana, pētniecība. Ne velti nenoveco joks par to, kura ķermeņa daļa vēsturniekam un arheologam ir vissvarīgākā — dibens, jo no tā atkarīgs, cik ilgi var nosēdēt pie rakstāmgalda bibliotēkā, pie datora, krātuvēs.

Viena no izpētes formām ir arheoloģiskā uzraudzība, tā notiek arī ziemā, rudenī, nebūt ne jaukākajos laikapstākļos. Ja, piemēram, dažādu zemes darbu dēļ tiek skarts pilsētu vēsturiskais — viduslaiku, agro un jauno laiku — kultūras slānis, tad bieži vien jāstrādā pie pārsistām vecām kanalizācijas caurulēm, un tur ar romantiku ir, kā ir. Arheoloģiskās izpētes process kopumā ir pietiekami darbietilpīgs. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu