Rudens bija atnācis paģirains, aiz īgnuma norāvis atvasaru pavisam īsu, slampāja pa laukiem kā vecis gumijas zābakos un, iebrizdams te vienā, te otrā grāvī, mija vēsas, mākoņsaulainas dienas ar siltām, bezgalgarām lietavām.
Morgenšterniem palaimējās — dienā, kad Veronika Zelča bija gribējusi, lai viņu piemin kaimiņi un paziņas, varēja iztikt bez lietussarga. Atstājuši ceļasomas viesu namā, abi tūlīt pat gāja uz nelielo baznīcu — līdz piemiņas dievkalpojumam bija atlikusi tikai pusstunda, un viņus gaidīja kāda Maruta Pupause, nelaiķes Zelčas tuvākā kaimiņiene, kas bija solījusi parādīt Veronikas kapavietu.
Vēl pirms nedēļas Natālijai Morgenšternai nebija ne jausmas, kas ir Veronika Zelča. Līdz tam telefona zvanam. Mazpilsētas notāre pavēstīja, ka Natālijai Palsānei, tagad vīra uzvārdā Morgenšternai, viņas tante Veronika Zelča esot novēlējusi savu māju — Blāķus — un tai piederošo zemi. Aizgājējai esot bijusi tikai viena vēlēšanās — lai radiniece atbrauc uz piemiņas aizlūgumu. Veronika bija gribējusi, lai viņu apglabā bez kādām ceremonijām, bet to aizlūgumu (par kuru pati samaksājusi) notur vēlāk — pēc četrdesmit dienām.
Natālija, ko visu bērnību un skolas gadus bija saukuši vienkārši par Nātu, pirmajā brīdī pat nevarēja iedomāties, kas tā par tanti Veroniku. Viņa centās atcerēties, un kaut kādas atmiņu skrandas patiešām varēja sagrābstīt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.