Viens no interesantākajiem sociālo tīklu komūnas fenomeniem — pilnīgi svešinieki zina par tevi to, ko nezina tuvinieki
Mikroblogošanas vietnē Twitter es reģistrējos 2010. gada oktobrī. Tātad jau 11 gadus es katru dienu publiski ierakstu pa kādai īsai ziņai — vai nu pašironiski padalos ar neveiksmi, izmetu kādu joku vai asi pakritizēju kārtējo nejēdzību. Toreiz es biju apmulsusi jauniete, kura neveikli mēģināja apgūt jaunu sociālo tīklu. Šobrīd esmu pieaugusi sieviete, kura tajā izveidojusi savu kopienu.
Ja kādam, kurš nezina, kas ir tviteris, liktu reģistrēties un ātri atstāstīt, kas tur notiek, atbilde būtu īsa: haoss. Simtiem cilvēku, tikko atvēruši acis, jau klikšķina uz ikonas ar zilu putniņu un sāk lasīt ziņas. Lielākā daļa no tām viņus sadusmo. Nav brīnums — šī digitāli komunālā dzīvokļa iemītnieki ir tik raiba publika, ka, ja to vajadzētu vizualizēt kā ģimeni, tie būtu TV raidījuma Bez tabu varoņi.
Jaunās māmiņas sūdzas par bērnkopību. Politiski aktīvi jaunieši pauž nebijušas idejas, sadusmojot konservatīvi noskaņotus opīšus. Jokdari mēģina izsmiet visu, kas izskatās izsmejams. Savukārt citi tikai klusi visu izlasa un smagi nopūšas. Līdz, pašiem par pārsteigumu, attopas, ka tviterī pavada vairāk laika nekā ar saviem draugiem un ģimeni. Īpaši jau pandēmijas laikā, kad liekas, ka sociālajā tīklā savākušies domubiedri, kas īstajā dzīvē jāmeklē kā ar uguni.
Kas šos cilvēkus notur kopā? Kāpēc tie mīļojas un izcili pavada laiku, tad ķīvējas un sabojā sev pēdējo nervu šūnu, bet tik un tā atkal un atkal atgriežas platformā? Tāpēc, ka tviteris ir radījis digitālu komūnu, kurai analogajā pasaulē līdzīgas nav.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.