Vai Andrim Akmentiņam romānā Meklējot Ezeriņu izdevies trāpīt zelta griezumā?
Andris Akmentiņš mācās rakstīt jau 33 gadus. Gribējās sākt ar kaut ko provokatīvu, tā, lai izklausās gan pēc pārmetuma nemākulībā, gan pēc atzinības — re, kāds malacis, joprojām mācās, kamēr citi pašpārliecināti domā, ka ir sasnieguši savas ģenialitātes griestus. Šķiet, arī uzdevumu uzrakstīt romānu par Jāni Ezeriņu viņš ir uztvēris kā vēl vienu vingrinājumu dažādās rakstītprasmes disciplīnās. Un, ņemot vērā, ka skolas un skolotāju tēma viņam turpinās jau otrajā romānā, mācīšanos viņš uzskata par nopietnu dzīves sastāvdaļu.
Romānu sērija Es esmu… sarindo grāmatas noteiktā iepriekš iznākušu darbu kontekstā, gribot vai negribot, šis konteksts piedāvā arī zināmu spēles elementu — no katra nākamā šīs sacensības dalībnieka gaidām kādu jaunu triku vai pārsteigumu, jo rakstīt biogrāfiju psiholoģiskā reālisma garā mūsu laikmetā, kad viss jau ir uzrakstīts, varētu atļauties tikai cilvēks, kurš neko nav lasījis. Akmentiņš pirmām kārtām pārsteidz ar asimetrisku romāna uzbūvi — tas sastāv no trim nevienlīdzīgām daļām: gruntīgas Mācības, kas pierakstīta pirmajā personā, trauksmainā Kara, kurā galvenais varonis ir Pārzinis trešajā personā, bet saglabājot pirmās personas introspekciju, un kaleidoskopiskās 3. daļas Lai nāk Tava valstība, kas daudzbalsīgi un steidzīgi nober mums priekšā dažādu personu vērojumus, pa starpām vēl ievietots pa atsevišķai novelei, kas stilizē Ezeriņa literāro rokrakstu, sākumā un beigās ir tāds kā ievads (Tuvinājums) un nobeigums (Attālināti), kurā autora balss brīžiem pārtop varoņa balsī, veido savādus dialogus, aprakstus un skices. Tikt skaidrībā, sakārtot bibliogrāfiskā katalogā un sanumurēt to visu laikam nemaz nav nepieciešams, no lasītāja viedokļa tas neatmaksājas, lai gan ir droši vien arī tādi lasītāji, kuriem tas sagādās īpašu baudu.
Bet baudas avoti šajā grāmatā ir atrodami vairāki, tie urdz un šļakstās kā pavasarī lauku ceļmalā atkusušie irigācijas kanāli. Akmentiņš jau ievadā atklāj vienu no padzīvojuša iesācēja rakstnieka niķiem — vērot un klausīties, piefiksēt frāzes, tēlus un motīvus, kas (ej nu sazini, kurā brīdī) var noderēt topošā romāna oderītei vai furnitūrai. Rakstnieks arī krogā ir rakstnieks, mums iedrošinoši norāda autors un iedod tādu kā atslēgu, ar kuras palīdzību iespējams orientēties romāna tālākajā uzbūvē — daudzas dialogu drumslas skan kā nejauši noklausītas sarunas, tikai mēs neesam tie specdienestu darboņi, kuru uzdevums ir salīmēt kopā noklausīšanās vabolīšu ierakstīto lenšu kilometrus un pamanīt izsekošanas objektu ļaunprātīgās tieksmes jau iedīglī, nē, mēs šajā visā esam tādi paši rakstnieki kā Akmentiņš un Ezeriņš, mēs rakstām romānu kopā ar viņiem, tāpēc teikumi kārtojas savā īpašajā secībā un dailē neatkarīgi no faktiem un detaļām.
Intervijās par šo romānu Akmentiņš ir atzinies, ka viņu rakstīšanas laikā īpaši interesējis teikums — tā fonētiskais zīmējums, ritms, spriedze, kas Ezeriņa prozā nodod dzejnieka domāšanu. Apmātība ar ideālā teikuma meklēšanu brīžiem var kļūt pašmērķīga, romāna varoņi, pat paši epizodiskākie, runā fabulās un aforismos, piedzērušies kāršu spēlmaņi, kas krogā velk uz kašķi, saka: «Ko viņš tur murkšķ? Ko pieraksta? Esmu uzaris vairāk rindu tīrumā nekā viņš uz papīra!», bet karalaukā līķu kaudzes galā sastaptu svešinieku varonis mierina: «Labi, manis pēc esi krievs, esi, kas vien vēlies, drīz tāpat visas tautas kopā pret tumsu karos.» Rakstnieki un literāti uz romāna beigām runā vairs tikai pērlēs: «Romānu uzrakstīt ir viegli. Es pats to jau mēģinu gadus desmit.» «Iedzersim par godīgiem cilvēkiem! Tik godīgiem, ka grūti atcerēties, ko viņi tādu dzīvē paveikuši.» Pat domās viņi turpina rakstīt dzeju: «Vai, nudien, nudien, nezinu, filozofijas studijas grūst kā pamesta pusmuiža.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.