Melnbaltā nāves estētika • IR.lv

Melnbaltā nāves estētika

Vilis Kasims

Romāns Mirušie prasmīgi savij gotiskus motīvus ar ironiju un pārdomām par mākslas iedabu

Lai gan nāve patiešām ir viens no Šveices rakstnieka Kristiana Krahta romāna Mirušie caurviju motīviem, tas nebūt nenozīmē, ka grāmatu pilda drūmas pārdomas un sirdi plosošas ainas. Nāves klātbūtne šeit ir vienlaikus ironiska — kā piedienas postmodernismam — un arī erotiski piesātināta, estetizēta, līdzīgi kā gotiskajos romānos vai melnbaltas filmas kadros, kuru skaistums šķiet padarām cēlas jebkādas ciešanas.

Šie motīvi Mirušajos ir daudz svarīgāki par sižetu, kas romānā drīzāk kalpo tematiskajam mērķim. Bet īsumā — ir 30. gadu sākums, Japānas valdības pārstāvis un samuraju klana atvase Masahiko Amakasu uzaicina uz Japānu šveiciešu kinorežisoru Emīlu Nēgeli. Par ieganstu tiek izmantota abu valstu «maigās varas» stiprināšana, veidojot kopēju filmu, taču patiesībā Amakasu vada personīga interese par vācu zemju kino. Japānā jau ir Nēgeli līgava, aktrise Ida fon Ikskilla, režisors pēc tēva nāves pārcieš radošo krīzi, tāpēc viņš pieņem Reiha piedāvāto milzu budžetu un dodas filmēt šausmu kino. 

Nēgeli un Idas tēli ir izdomāti, taču Amakasu ir viens no daudzajiem vēsturiskajiem personāžiem romānā — lielāka vai mazāka loma tajā ir arī Čārlijam Čaplinam, vācu politiķim, reihsministram Alfrēdam Hūgenbergam un citiem. Autoram raksturīgo postmodernismu grāmatā pastiprina arī japāņu tradicionālā teātra struktūras lietojums sižetā un daudzās atsauces, pat tieši citāti no citu autoru darbiem (kurus tulkotājs Dens Dimiņš ir fiksējis plašajās piezīmēs).

Tomēr vissvarīgākais Mirušo iedvesmas avots šķiet japāņu autors Jukio Mišima (1925—1970), savulaik viņa darbi tulkoti arī latviski un Jaunajā Rīgas teātrī uzvesta Marķīze de Sada. Grāmatu pilda atsauces uz Mišimas darbiem un tēmām, visskaidrāk romāna beigu daļā, kad pa Japānu klīstošais Nēgeli satiek vārdā nenosauktu literātu, kurš viņam sniedz patvērumu un, negaidīti sākdams masēt režisora plecus, stāsta, ka «pasaulē ir tikai divas cieši saistītas vadošas idejas — sekss un pašnāvība». Lai gan paša Mišimas parādīšanās romānā būtu anahronisms, Krahts šādi izdara reveransu japāņu rakstnieka priekšā, apliecinot, ka vismaz tēmas mākslā ir nemirstīgas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu