Sākusies Jaunā Rīgas teātra būvdarbu laikā atrastās laika kapsulas izpēte. Ko nākamajām paaudzēm gribēja atstāt Lāčplēša ielas 25. nama pirmie saimnieki?
Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, kas savām vajadzībām pasūtīja ēku, kas pašlaik tiek pārbūvēta, 19. un 20. gadsimta mijā bija aktīva sabiedriskā organizācija. «Šie materiāli ir vēsturiski diezgan nozīmīgi, ne katru dienu mēs tādus atrokam,» uzsver rokrakstu, dokumentu, grāmatu un citu papīra priekšmetu restauratore meistare Dace Dubrovska. Tieši viņai bija uzticēta kapsulas atvēršana. Ļoti pareizi, restauratore saka par būvnieku rīcību, uzticot šo darbu speciālistiem.
Papīrs ir trausls. Ne tikai pandēmijas laikā, bet arī normālos apstākļos restauratora darba ikdiena ir cimdi un sejas maska. Jāpasargā ir gan vēsturiskās liecības, gan paša veselība. Kapsula var glabāt ne tikai tās veidotāju izvēlēto vēstījumu, bet arī dabas atstātās liecības. «Ja tas tiek pacelts no zemes vai kaut kur izrakts, tur var būt dažādu veidu patogēni.» Pēc izņemšanas no kapsulas atrastie materiāli jāizžāvē, jādezinficē speciālās kamerās, jāattīra, tālākai glabāšanai vēlama arī to rūpīga restaurācija.
Kā notiek seno liecību atjaunošana? Lēnām un rūpīgi, par savu un kolēģu darbu saka restauratore. Skalošana, mazgāšana, līmēšana — kas nu kuram materiālam nepieciešams. Bet izpratne par sasniedzamo rezultātu mainās arī pašiem aroda meistariem. Savulaik uzskatīts, ka papīrs jāatjauno pēc iespējas līdzīgāk tā sākotnējam stāvoklim un izskatam. Piemēram, jābalina. Taču jebkura ķīmiska apstrāde jau tā seno un jutīgo materiālu vēl vairāk pietuvina sairšanai. Šobrīd aktuālāka pieeja ir censties papīru atjaunot tā, lai to varētu saglabāt pēc iespējas ilgāk. «Restauratora galvenais uzdevums ir maksimāli novērst materiāla tālāku degradāciju. Ja tas ir vecs, tad ir vecs!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.